...vakara pasaka pieaugušajiem.

Mēs satikāmies mazliet par vēlu. Manā liedagā smiltis bija vel tik kvēlas, lai ari saule sliecās uz rietu…
Eņģeļu spārnu gali jau sārtojās, tuvojās pēcpusdienas miers….
Es sēdēju liedagā un sajutu kādu skatienu, pagriezos lai ieraudzītu tevi….
Tavs skatiens liesmoja, matus pluinija dienvidvējš un virs tevis saule bija pašā zenītā….
Tas bija skaists skats, tu apbūri mani. Pietika ar mirkli, lai es aizmirstu visu to ko zināju par nākotni….
Tās bija jau noteikts pirmsākumos, vel tad, kad es pati iepazinu patiesības akmeni…..
Vienmēr tas bija tikai tā…..
Jau gadsimtiem cilvēki tiecās iepazīt to, bet saskārušies, tikai retais turpināja iesākoto ceļu.
Tu teici man, ka mīli vakarvēju.Tu noliedzi vasaras taureņu dejas. Tu atstāji tos, tur liedagā, un zvērēji ka eņģeļu skati un spārnu pieskārieni ir tas pēc kā tu ilgojies.Tu teici ka gribi tos satikt un iepazīt.
Es aizmirsu visus brīdinājumus un gadsimtu veco pieredzi, es redzēju zemes eņģeli tevī. Tu sniedzi man roku, un es saņēmu to un solijos tev ceļu rādīt, tur saulrieta pusē.
Visu ceļu tu biji tik laimīgs, zinātkārs un droš par to, ka tas un tikai tas ir tavs ceļš kas tev ejams. Un es noticēju tev. Es aizmirsu tavus taureņus.
Tu biji laimīgs un liki man aizmirs par patiesības akmeni, un par to, ka visi ceļi beidzas tikai tā, un tikai tur. Es rādiju ceļu, un māciju iepazīt savu pasauli un to kas ir tur, aiz saulrieta. Tu mīlēji mani un eņģeļus, kaut arī nebiji vel redzējis tos.
Bet patiesības akmens ir neizbēgami katra ceļā, un lai cik arī mēs līkumotu kādu dienu tas mūs atradīs. Arī mūsu ceļā tas gadijās.
Un es tev teicu
-Es iemāciju tev visu ko zināju, nu mēs esam te, patiesības akmeņa priekšā. Tev tiek dotas iespējas. Pirms tev uzdodu jautājumu tev jāzina ,
ka
-patiesības akmens būs te un dzirdēs tavas atbildes, viņam nav sirds,bet ir mirstīga dvēsele un plika patiesība.
Ja tu samelosi, tu nostāsies viņa vietā un kļūsi par patiesības akmeni, bet atbrīvosi tā dvēseli, un tev nāksies te stāvēt un gaidīt, kad kāds atnāks un atbrīvos tavējo kļūstot par nākošo patiesības akmeni.
-Ja tu pateiksi patiesību, tu paturēsi visu ko esi ieguvis šai ceļā, bet nav garantijas ka tava laime būs tāda kādu tu to izsapņoji.
Bet vel ir šāda iespēja,
-es tev neuzdošu jautājumu ….tu to nekad neuzzināsi, bet tev būs jāiet atpakaļ vienam no kurienes esi nācis, mūsu ceļi šķirsies uz mūžiem. Bet nebēdā es tev došu dāvanu par tavu drošsirdību, ka tu atzini savu kļūdu. Tev paliks visas zināšanas ko tu ieguvi mūsu ceļā, arī tavs saulrieta sārts tev paliks kā sapnis uz ko tiekties. Un tad kaut kad vēlāk pienāks mirklis, kad tu tāpat kā es vedīsi kādu te pie patiesības akmeņa, lai uzdotu liktenīgo jautājumu. Un tu teiksi to pašu ko šodien saku es.
Tagad padomā par to tev vel ir laiks, no šī brīža līdz saulrietam, vai vari doties atpakaļ, un viss notiks kā tu to gribēsi, pēc saulrieta būs jau par vēlu, tev būs jātbild patiesība……
Nu jau saule laidās uz rietu un es mēroju ceļu atpakaļ…..Mākoņu driskas debesīs sāka spiesties kopā veidojot lielas rozā kupenas, Tās vilkās kopā pārvērtās draudīgā massā un sprakšķēja kā zobeni cīņās laikā….manas domas sprakšķēja dzirksteles metot, neziņā…..
Viņš sēdēja tur, vel aizvien patiesības akmens pakājē, viņš nebija aizgājis…..tas gan priecēja, gan biedēja mani…..
Man bija jāuzdos jautājums, jautājums kas ir vissvarīgākais man, no tā būs atkarīga viņa un varbūt arī mana nākotne. Vai tā būs laimīga? Kas to lai zina, laime ir sajūtas, un tikai tādas kādas mēs vēlamies izjust….tātad kāds būs mans jautājums….!
Es taču toreiz nobijos, es aizgāju jautājumu neuzzinājusi….es baidijos kļūt par patiesības akmeni….es nebiju noticējusi sev.
Toreiz es biju tik jauna, tik laimīga un tik nobijusies lielās laimes gaidās un priekšnojautās…..kad mans ceļa vedējs pateica pēdējos vārdus es sāku raudāt. Sākuma tās bija acis, tad sirds, un tad jau tā bija mana mirstīgā dvēresle, kas bija nobijusies kā bērns nezinot kāds būs jautājums, es bēgu ar savu dāvanu pieņemdama savu sakāvi…..
Toreiz es nesapratu, ka ne tikai mana atbilde ir svarīga viņam, vel svarīgāk viņam bija saprast sevi, ko īsti viņš no manis gaida, kādu atbildi….
Patiesības akmens nav pārbaude vienam, tā ir pārbaude abiem….jo jautājumam ir jābūt tikai vienam, un tas tavu dzīvi mainīs pašos pamatos, un neatgriezeniski….
Tātad ko lai es jautāju….?
Taka no kāpām vijās tuvāk akmenim un mans jautājums vel aizvien nebija radies…..
Viņš pacēla savas zemes dēla acis, skatijās tik atklāti un mierīgi, bez bailēm, viņam bija atbilde, es to redzēju pašā sirdī, bet man nebija jautājuma….
Zibens uzliesmoja likās ka tepat blakus, pēc brīža arī pērkons, saule ietinās mākoņu vālos, tikai viens saulesstars spītīgi tiecās uzķet atspulgu okeāna vilnī….lietus tāpat kā manas asaras bija te, tikai nespēja ritēt pār maniem vaigiem….
Domas skanēja manī, bet nerada skaņas lai veidotos vārdi….
Un tad, es teicu pirmo, kas bija uz mēles, man tas bija jāsaka….
Bet kas gan notiks ar mani, pirmo reizi es sapratu, ka nezinu, kas būs ja es nezināšu īsto jautājumu…to man neviens nebija teicis, kas būs ar mani, ko gan patiesības akmens nozīmēs man…..ja nu…..
-Ko tu gaidi no šīs dzīves…..? es izdzirdēju sevi sakām, vai tā biju es kas runāja?
Jā laikam gan es, tātad es biju to izdarijusi……pērkona vairs nebija, nebija zibeņa, bija pilnīgs klusums, likās kā tie klausās mūsos…
-Neko lielu, es dievinu mirkli šo, kad tu nāci pār to kāpu un saule apspīdēja tevi, man likās ka tas ir eņģelis, kas tur lēnām nāk mani mierināt, un es sapratu ka ja es tagad kļūšu par akmeni tam nebūs nozīmes, nozīme būs tam ka tu zināsi ka es esmu tavs patiesības akmens, un tu vienmēr atgriezīsies, lai cik tālu arī tu nebūtu, tu būsi ar mani, manī….manā sirdī un mirklī, kas sastings kopā ar mani, un nekam nav vairāk vērtības kā mirklim šim……
Tad viņš ņēma mani pie rokas un teica:
-Un tagad, ja tu esi ar mieru nāc, mums ir laiks doties kopā ar saulrietu ….tu zini, vārti ir atvērušies un viņi gaida mūs….tagad….
Saule atmirdzēja mākoņu skrandās, tā iekaroja okeāna spozmi, un viļņi saules zeltu nesa uz krastu….nekas nebija mainijies, nekas….
Vienīgais saules staras bija panācis savu, tas spēlējās villņos un iekaroja tos vairāk un vairāk, tas rādija ceļu kuru es vel nezināju, kuru mēs bijām nolēmuši sākt tagad, bez garantijām uz laimi bet ar pārliecību ka šis mirklis ir viss kas mums šobrīd ir vajadzīgs….
Bet akmens, viņš smaidija par mums, jo viņam bija mirstīga dvēsele un plika patiesība.
/R. Alaga/

...vai tiešām viss, ko redzam, jaušam mēs,

ir tikai sapnis sapnī izsapņots?

____________________________________________________________________________________