Kā es savus brāķētos sapņus uz mežu nesu...

Tieši tad, kad saburzītajiem un brāķētajiem sapņiem domātais papīrgrozs bija pilns (jūs jau saprotiet, ka ar to es domāju galvu), tad man bija gana! Mana pacietība bija galā, man vairs nebija spēka savaldīties un slēpt savu neapmierinātību mazajā dvēseles atvilktnē. Nu pārāk maza tā man ir, bet varbūt sapņu pārāk daudz? Ai, kas to lai zina. Vārdu sakot, es tās druskas, putekļus un saburzītās papīra strēmeles saliku vienā maisā un izdomāju nest prom uz mežu. Vienreiz tak jāsakārto tā māja (galva)! Plāns likās varen labs. Bet, kad izdomāju jau maisu celt uz muguras - vai dieniņās!!! Tonna! Ne gramu mazāk, nu patiesi. No tāda atklājuma vieglāk jau nekļuva. Bet spītība dara savu un es atspērusies vilku to brāķēto sapņu maisu centimetru pa centimetram...kamēr vilku, tikmēr bija laiks vēlreiz pārdomāt katru savu sapni un izanalizēt. Un tā es vilku to maisu līdz pat tuvējam mežam, un domāju...un tad nāca tāda kā apskaidrība par daudzām lietām. Nopriecājos, ka biežāk jāveic tādas ģenerāltīrīšanas, tak uzreiz vieglāk galvā un dvēselē! Aizvilku maisu līdz mežam, un domāju - nu tad viss, jūs - nekur nederīgās druskas un putekļi, lai jums te labi dzīvojas - un nolēmu vēl uzmest aci uz atvadām. Kad tavu brīnumu!!! Maiss bija tukšs. Izrādās tie dullie sapņi, pa ceļam sadzērušies jaunās cerības, atgriezās manā istabā/galvā/atvilktnē! Nē, nu vispār.....