|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| sombre, 11-10-2010 14:11 |
|
1 82 |
Krievu drāmas teātrisPiektdien sanāca aiziet uz tikko atjaunoto Krievu drāmas teātri. Izrāde saucās UZ AUGŠU 1 - 3. Pēc apraksta spriežot likās kaut kas ļoti depresīvs (Mūsdienu vācu dramaturgs Rolands Šimmelpfennigs apraksta kāda vērienīga
un veiksmīga koncerna menedžeru dzīves trīs epizodes. Viņi nevis dzīvo,
bet taisa karjeru. Pa dienu darbs un ambīcijas, vakarā sapņi un
šaubas, vientulība un alkas pēc mīlestības) . Regulāri apmeklējot Dailes Teātri, man vienmēr šādas izrādes saistās ar depresīvu vakaru un sabojātu garastāvokli.
Nedaudz atkāpe par teātri: no ārpuses ļoti skaists un māksliniecisks, jūgendstilisks! Patiešām sajūtas tādas kā ej uz kultūras pasākumu ar lielo K, nevis vienkārši padarīt kaut ko šovakar.
Iekšā silts, patīkams, tualetes vēl tīras un svaigas ;) Izbrīna, ka daudz apkalpojošā personāla. Vai patiešām mūsdienās to vēl var atļauties? Ģērbtuvē vien strādā ap 6 cilvēkiem, varbūt vairāk. Kafejnīcā tieši tāpat. `Staigājošā zāle` ir ļoooooti skaista. Ar lielu spoguli apzeltītā rāmī pa visu sienu, laba vēlējumiem otrā sienā un burvīgu remontu.
Tomēr izbrīna lielā zāle. Ieejot tajā, esmu pārliecināta, ka tā ir mazā. No sākuma it kā nekas. Protams, tik liela kā Dailes vai Jaunajā Rīgas nav, bet izskatās.... maza un necila. Tie krēsli. Krēsli jauc visu noskaņu. Tādi ... nekādi. Parasti. Salikti rindās. Ļoti neērti.
Diezgan gara sieviete man tieši priekšā visu teātra laiku (viens cēliens) bīdās un dīdās, nevar nosēdēt. Noprotu, ka viņai sāk sāpēt spranda, viņa pieliecas uz priekšu un atpakaļ un uz sāniem. Es? Es esmu viņas pretējais spoguļattēls. Daru visu pretēji viņai, jo teātris man patīk! Interesanti!
Aktieri ir spilgti! Runā par emocijām un darbībām un ir tik iejutušies tēlā, ka ne reizi man neienāk prātā doma, kāds gan viņš patiesībā ir? Varbūt tāpēc, ka krievu aktierus nezinu, nezinu, kur viņi rādās sabiedrībā, cik viņiem bērnu un vīru. Neziņa mani atbrīvo.
Viņi tēlo un es skatos, liekas, ka īstenībai acīs. Mūzika iedvesmo. Draugs saka, ka par skaļu, bet es gūstu kaifu no mūzikas. Man patīk skaļa moderna mūzika.
Teātris ir vienā cēlienā, bet ar 3 uznācieniem. Katrā uznācienā pa 2 cilvēkiem: 2 sievietes par seksu; vīrietis un sieviete seksā; divi vīrieši par apmātībām - vienam tā ir (ne)ēšana, otram ēšana un sievietes, sasaistījies viss kopā ar netu.
Viņi runā un ir smieklīgi. Ir tik smieklīgi, ka saproti, smejies par sevi un savu dzīvi un salīdzini, ko Tu darī tāpat kā viņi to runā. Un izrādās - daudz ko! Un Tu smejies, jo saproti, cik esi smieklīgs. Tā laikam būtu tā atšķirība, ka citos teātros es atpazinu sevi un sapratu, cik neforši tas ir, ko dari un kāda esi. Šeit es sev liekos smieklīga un baudpilna, cilvēkisko vājību mocīta... patīkami mocīta. Jo kas gan būtu dzīvot bez mazām smieklīgām kļūdiņām.
|
priesteriene: Latvijā vispār teātris ir vai nu depresīvs vai arī līdz smiekliem primitīvs:)). Lai man piedod teātra mīļi, bet reti kad esmu citām sajūtām atgiezusies no teātra, izņemot pāris viesizrādes. Pēc vienas tādas atjēdzos braucam pa Ulmaņa gatvi, biju pilnībā atslēgusies no mājupceļa. Man bija nepieciešams Vanšu tilts, bet es tik pārņemta ar izrādi devos kaut kur, nezin kur, ka vēlāk vēl ilgi smējos par sevi, bet slavēju izrādi. #1 2010-10-11 14:41
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
