Tu un EsKad iepazināmies, nedomāju, ka nonāksim strupceļā,
Bet kā tagad izskatās, esam palikuši pusceļā.
Man bija vēlme saistīt nākotni ar Tevi,
Bet šobrīd es Tavējā neredzu sevi.
Tu esi kā koks, bet es kā putns brīvs.
Tavas saknes neļauj Tev lidot man līdz.
Es esmu kā tauriņš uzsēdies uz drīksnas,
Apziņa, ka nespēj nākt līdz, saldē manas dzīslas.
Es tā vēlētos būt ar Tevi, bet es vēlos apceļot arī Zemi.
Brauc man līdz, es saku Tev! Tava atbilde man smagi dzeļ...
Tev viss ir izplānots, man arī,
Tev uz palikšanu, man prom.
Tev ir ģimene, man arī,
Tu paliec pie tās, es dodos prom.
Pirms jau mēs tikāmies, Tev viss skaidrs bija.
Dzīvosi pie vecākiem, vienā mājā, audzināsi bērnu tajā pašā.
Strādāsi darbā, kurā tagad strādā, un braukāsi pa pasauli apkārt.
Arī man, pirms mēs tikāmies, bija savi sapņi, un joprojām ir.
Bet kopš satiku Tevi, es tajos ieliku Tevi.
Tāpat Tu savos ieliki mani.
Viss jau būtu labi, ja mums tie būtu līdzīgi,
Vai arī mēs censtos panākt kompromisu, bet tā nav.
Tu esi spītīgi pie sava. Un kā Tu saki
Kaut kas nepatīk, Tu zini, ko darīt...
Tas skan tik sāpīgi un ļauni!
Tu labi zini, ka mīlu Tevi!
Un es nevaru Tevi tā vienkārši pamest,
Tāpēc manipulē ar to.
Kaut gan man sāk šķist, ka šeit nebūs cita izeja.
No strupceļa ir tikai viens virziens atpakaļ.
Kaut to tik viegli būtu izdarīt... |
