Izjūtas uz papīra!

Ir mirkļi, kad saproti - Ir kartīgi Sūūūūuuuu......
Tu turi rokās visus ķieģelīšus no kopīgi celtā namiņa, kas brūk, bet kaut svars ir parāk liels priekš viena, Tu negrasies ļaut kaut vienam ķieģelītim, kaut vienai drupačinai nokrist zemē, Tu katrā ķieģelītī redzi cerības stariņu, kurš atgādina par katru kopā pavadīto sekundi, par katru mirkli kurā Tu tiki mīlēts, cienīts, lolots un skūpstīts. Viss ķermenis sāk sastingt sāpēs un bezspēcībā nesot vienam šo smagumu, vienīgais ko jūti un dzirdi ir sirds, kas sāp, kas smilgst, bet tik un tā pukst un tic, jo apzinās lai kas būtu bijis, ir vai būs, viņā kāds dzīvos un viņa nebeigs cerēt, domāt, mīlēt, kamer vien viņa pukstēs, kaut prāts jau sen atslēdzies.
Pienāk nakts, tumsa un šaubas ieskauj Tevi vēl vairāk, Tu sāc domāt (kas ne vienmēr ir tas labākais), Tu sāc baidīties, ka esi viens, ka nekas nemainīsies, ka būs tikai grūtāk. Tu mēģini iemigt, bet apkārt redzi neatkārtojamas ainas, kas pulsē Tev deniņos, kas atgādina par to, kas Tu reiz biji, par visu labo, par visu skaisto, Tev acīs sariešas asaras, Tu nespēj vairs elpot, rauj segu nost un ceri ka šis viss ir ļauns murgs. Paskatoties uz ķeblīša Tu saproti, ka tas nav murgs, ka telefons klusē un tu nevienam vairs neesi vajadzīgs. Tu piecelies un prātā nāk doma, ka ir jacietinās, jākļūst labākam un jaiet kaut kādi jauni ceļi, jauniem spēkiem un ar jaunu elpas vilcienu. Tu ieslīgsti tādā kā komā no kuras varbut kādu dien būs izeja;

Paiet laiks un Tu atkal esi gatavs - Skriet, Ņemt, Darīt, kā Sākumā, tik ar vēl lielāku Kaisli, Aizrautību, Pūlēm, Mīlestību, lai tikai būtu Tur, kur Tev jābūt - Tur kur ir otra puse Tavas sirds......

Vienīga doma galvā: Tā elpa uz kakla, Tā sirds, kas pukst, Tā Mīlestība, Tas viss...... VARBŪT - varbūt vēl kadreiz....