Nāve.

Trīs saujas smilšu un akmens virsū. Simtiem asaru lāšu un cilvēki tērpti melnā. Un tās ir beigas. Nav vairs naida, jo pieņemts pieminēt tik ar labu un seju rotā sāpju smaids, jo atceroties sirdī ilgas dur. Bet vai ir kas vairāk ? Vai tik nieka viesis uz soliņa pie tava kapa un tārpi, kas sveicinoties garām ložņā, lūdzoties pēc trūdošās miesas devas? Vai ir gaisma tuneļa galā un paradīze kur mūžīgā saule spīd un putniņi čivina? Un elle kur velns ar pātagu pakaļ staigā? 

Nāve biedē, tā iedveš tevī cieņas elpu un ir uzbūvējusi sev visapkārt mistikas auru. Vai jūs spējat necienīt ko tādu, kas atnāk un vienkārši paņem tavu miesu un garu? Ja nē, tad izej apli caur kapiem, kur zārkos, melnzemē guļ tūkstošiem, miljoniem cilvēkiem kur katram ģimene un mīlestība bijusi, prieks un asaras... viņu vairs nav... tik nieka soliņš kur piesēst un tevi atcerēties, vieta kur ziedus un sveci nolikt, lai sveces liesma tevi silda aukstās naktīs un smarža liek melanholijā slīgt. Tik trīs saujas smilšu, akmens un vairs nekā..
.

/mishii.