|
Pēc vakardienas neveiksmēm šodien aizgāju uz citu mežu. Jāsaka, ka jutos nedaudz vīlies: Mežvaldes meži jau tā nav nekāda Dieva dāvana, bet šis nu tā aizaudzis, ka ne soli paspert! Zāle līdz krūtīm, bet apakšā pusmetru dziļas mežakaķu riteņu grambas, kritalas un ciņi. Bet sēnēm vienkārši nepaliek vieta. Un nebija ar nekā. Taisnība, vienai reizei ko paēst salasīju gailenes, bet tas jau nav nopietni. Vārdu sakot, jāmeklē citi, normālāki meži. Vienīgais prieks - mežmalā bija ļoti daudz dažādu tauriņu. Jāatceras laimīgā bērnība un jāmeklē tauriņu tīkliņš. |
