Dienasgrāmatas (blogi)

Šī vasara nu ir izvērtusies par īstu atrakciju. Uz kādām trim dienām biju pie jūras un super: gaisa temperatūra +26 grādi, ūdens  attiecīgi +24 grādi!   Vari stundām ilgi mazgāties kā vannā. Tāds karstums gaisā un tādas siltas lietusgāzes – nu kas gan vēl būtu vajadzīgs sēnēm?! Cilvēki runā par zemestaukiem, citi tonnām stiepj gailenes, bet mūsu mīļajā Mežvaldē – pigu, nekā. Šodien tomēr saņēmu dūšu un aizgāju uz tuvējo baraviku mežu pasirot. Izstaigāju visas pazīstamās taciņas, bet pat suņusēni neatradu. Un te pēkšņi kādā apšu pudurī redzu pāris bekas, nu tādas, ko paspert ar kāju. Ieskatos tuvāk – tiešām, ir arī jaunās. Un nevis apšu, bet gan bērzu bekas! Jaunas, stingras, dažai kātiņš tikpat resns kā cepurīte. Divās tādās vietās sagriezu vakariņām ar smaidu.  Pārnācu mājās, iztīrīju un uzliku uz pannas cepties kopā ar sīpoliem. Pagaršoju – sapnis! Ko vēl? Klāt it kā derētu kādu krejumiņu. Aizskrēju un paņēmu to, kas mūsu kolhoza bodē bija dabūjams: kaut kāds krējuma izstrādājums ar nosaukumu „Gotiņa”. Kad pieliku un izmaisīju, manām sēnēm bija tāda garša kā trīs dienas vecai sarūgušai zupai.  Uzliku sev uz šķīvja un kopā ar kartupeļiem piespiedu sevi to pļodzu apēst. Pārējo atstāju uz pannas, bet visticamākais, ka to ,kas palika pāri,  izmetīšu miskastē. Tā, lūk, beidzās mana pirmā sēņošana šajā gadā.