|
Vismaz priekš manis bankas darījumi nekad nav bijuši tie patīkamākie. Tikai reizi mēnesī tev kaut ko pārskaita, bet atvelk visvisādās manierēs spēj tik sekot visam līdzi! Un uz veikalu ir jāiet šā vai tā, vai tu gribi, vai negribi, jo, kā zināms, vēders visskaļāk kurkst tieši mēneša sākumā, kad kabatā palicis tikai skanošais. Kad tu vakarā par visu to tā sadomājies, arī Fedam nav vairs nemaz tik grūti tev iekniebt ciskā. Un tā, lūk, es guļu saldu sapņu pārņemts, kad beidzot laucinieki pāries uz zāles ēšanu un cūkgaļa tirgū kļūs lētāka. Bet te Feds klāt lai ejot savākt izbirušo naudu! Izlienu no gultas un eju. Man ir divi rakstāmgaldi, un viens no tiem nav aizņemts, vai, pareizāk sakot, aizņemts ne ar to, ko vajag. Uz grīdas vesels visādu vadu mudžeklis, bet uz galda es parasti izberu kādu sauju sīknaudas, kas pa dienu sakrājusies bikšu kabatās. Feds nu saka, lai es no grīdas to naudu savācot. Un tiešām starp vadiem mētājas gan 5, gan 10, un pat 50 sant. monētas. Mans no bada un alus uztūkušais vēders neļauj tik viegli salocīties, bet es tomēr vācu tās monētas ar pioniera uzcītību, un Feds tik komandē, lai es to naudu berot bikšu kabatā. Beidzot sataustu, ka manu bikšu kabata ir caura, un es visu laiku vācu vienu un to pašu naudu. Atkal to bosiku Fedu pasūtu ... dillēs un liekos gulēt. No rīta uz galda atrodu santīmu sauju, bet bikšu kabata ir tukša. Un galvenais tā kabata caura nemaz nav... |
