|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Piektdiena 02-07-2010 15:48 |
|
5 90 |
Emocionāls pastāstsPar godu piektdienai un manam sarežģīti emocionālajam stāvoklim, atļāvos še dzemdēt vienu pastāstu par sivēntiņu un Vinniju Pūku. Lai tas kalpo par zibensnovedēju Tev, Tev , Tev arī, bet Tev - nē. Tapat jau resna esi!
Vinnijs Pūks ar sivēnu tusēja uz tiltiņa, kā parasti saulanās vasaras dienās. Garām lidoja spāres un dunduri, sivēns stāvēja, piespiedis pieri zem augšējās margas, Pūka zods balstījās uz augšējās. Abi slinki laida pār lūpu garus spļāvienus, kas lēnā vējā nedaudz izliecās. Muļķa sapali tos jauca ar ūdenī iekritušiem kukaiņiem, arvien un arvien saīguši kokstatējot kārtējās siekalas. Taču zivīm nebija citas izejas, vajadzēja mēģināt, jo reizēm ūdenī tiešām iekrita kāds satizlojies kukainis.
Vinnijs Pūks vēroja zivis ar uzvarošu spīdumu acīs, viņam patika sapalu noteiktā, taču jau iepriekš paredzami bezjēdzīgā rīcība. Taču sivēns sajuta vieglus sirdsapziņas ēstus, un mēģināja iedomāties sevi vīlušos sapalu vietā. Pūks nojauta sivēna domu gājienu, tāpēc iespļāva riktīgi treknu kunkuli, no kura sapali satrūkās un pabēga ēnā. Patiesībā tas bija domāts kā spļāviens sivēna dvēselē, taču tā vietā lācis saņēma nelielu vilšanos, jo sivēns, lai arī neko neteica, manāmi sapriecājās par sapalu reakciju.
Pēc dažām minūtēm sivēns nožāvājās un gurdi noteica: Pūk, man ir garlaicīgi...
Pūkam iezalgojās acis. Izņēmis no kabatas saulē izkusušu biezpiena sieriņu, viņš ļoti lādzīgā balsī piedāvāja: Sivēn, gribi iekost?
Sivēns mulsi pasmaidīja un klusi pamāja ar galvu. Un Pūks ar neitrālu sejas izteiksmi iesvieda sieriņu ūdenī. Sapali atkal pajuka kur kurais.
Ko stāvi kā apdirsies, peldi pakaļ! - Pūks pacēla balsi. Viņš cerēja, ka sivēns neleks, un viņu pēc tam mocīs savas nespējas un vainas apziņa par garām palaisto mirkli un nesaķerto izdevību. Bet sivēns, sīkais perdelis, neleca. Tad Pūks saprata, ka jāņem lietas savās rokās. Sastingušajam sivēnam piegājis no mugurpuses, viņš uzvilka tam apenes līdz padusēm, iespiežot pakaļā, un joprojām turot aiz apenēm, pārmeta pāri margām.
Sivēns momentā nogāja pa burbuli. Pēc minūtes viss bija kā pirms tam, tikai bez sivēna.
Pūks pēkšņi sajutās tik vientuļš, un zilās debesis tik sāpīgi, dzidri zilas, un sivēntiņš - īsts draugs...
Vinnijs nospļāvās un uz galvas metās pāri margām, laužot sprandu. Nu nevienam vairs nebija garlaicīgi.
|
kas_es_esmu: Trešais teikums laikam bija aizvainojošs
Ja piekrīti - tātad pati vainīga :D #1 2010-07-02 16:13
MAaSA: -tēti,kur palika tā kaija?
-..nosprāga...,tagad guli!/apmēram tā/
"Ļoti" emocionāls pastāsts pirms gulētiešanas. Domā iepriecināt kādu bērnu? #2 2010-07-02 16:40
tiritomba: pastāsts bija. emocionāluma nebija. par resnumu nesūdzos, tātad - laikam man, bet - nebja jau paša emocionālā stāsta. veltīgi izniekots laix lasot. vismaz dūšu "atvela" rakstot, ka esi velti pūlējies man garastāvokli uzlabot. #3 2010-07-02 17:15
tiritomba: kas - bija? nūūū, labi. bija. man patika tā vieta par sapaliem ... ļoti emocionāli! un zinoši. jo es drošvien jebkuras citas zivis iedomātos, bet ne sapalus. viņi laikam reti sastopami, ja reti sastopami, tad visticamāk Pūks spļāva tīrā ūdenī. cik daudz tagad tīru ūdeņu? pareizi, necik. tiaki pasakās. pasaka par pasaku - jā, to varētu uzskatīt arī par mazu emocionālu piedevu stāstam. #5 2010-07-02 17:22
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
