|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Piektdiena 18-06-2010 19:55 |
|
14 92 |
GrafomānsVinnijs Pūks rakstīja romānu. Pareizāk sakot, centās to darīt. Šodien bija nomākusies diena, garīgais uz nulles, tāpēc romāns pūlējās tapt traģisks.
Vinnijs Pūks katrā ziņā gribēja būt oriģināls, tāpēc savu traģēdiju iesāka no otra gala, proti, ar nāvi. Un nāvi ne jau šādu tādu, bet vardarbīgu, un brutāli šausminošu. Iedvesma bija uzreiz uz vairākiem variantiem, tomēr bija grūti izvēlēties vienu konkrētu.
Pirmais: galvenajam varonim izšķaida galvu ar riktīgi jaudīgu šaujamo tā, ka pāri paliek tikai bāli dzeltena bļodiņa no galvaskausa apakšējās daļas, kuras centrā, dziestoši pulsējot, šļācas ārā asinis. Otrs variants bija galvenā varoņa nejēdzīgā nāve, kad tad uz sejas uzbrauc ar ķeģeļiem piekrauta smagā mašīna, ar baisu krakšķi pārvēršot galvu par asiņainu putru ar lielām kaula drumslām; starp mašīnas dubultajiem riteņiem paliek ieķērušies dzeltensarkaņi smadzeņu pikuči kopā ar matiem. Nu un visbeidzot trešais, kas gan nebija pietiekoši šausmīgs - galveno varoni spīdzina cilvēkēdāji, uzšķēržot vēderu un pieberot to ar spaini zemes.
Pirmo variantu Pūks atmeta uzreiz. Tas bija pārāk parasti, un ierindas lasītājs nevarētu pienācīgi iejusties varoņa lomā tā vienkāršā iemesla dēļ, ka ikdienā tādas lietas nenotiek, vismaz ne tur, kur nekaro. Arī briesmīgos cilvēkēdājus nācās patriekt, jo viņi aiz sava stulbuma sabojāja savas maltītes labāko daļu - strutām klātas aknas un nieres nav tas labākais kumoss.
Tā nu Pūks palika pie smagās mašīnas. Nāve visai reāla, un visiem lasītājiem pieejama. Atlika tikai izvēlēties galveno varoni, kura ādā vajadzētu iejusties lasītājam vai lasītājai. Sākumā likās, tas varētu būt Betmens; tomēr uz viņa tizlā kombinezona asinis neizceltos. Tad pienāca Brālīša kārta, tā, kurš draudzējas ar Karlsonu. Taču nē, tas bija pārāk sāpīgi par Vinnijam Pūkam; un tikai uz brīdi pavīdēja Kristofera Robina tēls, kura piedalīšanos Vinnijs noliedza jau zemapziņas līmenī.
Bāc, tā bija vesela problēma - pietiekoši aizkustinošs, viegli iedomājams tēls, kura nāve romānā izraisītu līdzjūtīgas ciešanas, taču ne tik lielas, lai grāmatu aizvērtu neizlasītu jau grāmatnīcā. Galu galā, šai šausmīgajai nāvei bija jāienes kaut kāda peļņa Vinnija kabatām.
Beidzot nāca apgaismība - Pūks palika pie galvenā varoņa visai miglaina tēla, nosaucot to vienkārši par "Es" un rakstot pirmajā personā. Vienīgā nelaime, ka nāve bija jāapraksta no trešās personas, arī vārdā nenosauktas, viedokļa. Un atkal uzpeldēja problēma - romāns kļuva kaut kāds visai bezpersonisks savā traģismā, atgādinot ziņojumus no zemestrīču vietām: "Tik un tik upuru, no tiem tik un tik bērnu, un tik un tik ievainoto".
Vinnijs Pūks pamanīja, ka ir tik ļoti iejuties varoņu ādā, ka sajuta krakšķam sava neesošā galvaskausa šuves un smagā auto nepanesamo smagumu uz savas sejas.
Nospļāvies uz sveces, lācis no romāna iesākuma uztaisīja stāstu, izdzēra medus burku un devās gulēt.
Dusi arī Tu, mans mazais baskāji. Un atceries, daudzi litratūras šedevri ir traģēdijas.
|
Naktsvijole_es: Novaidas un nepakam neparakstās tagad uz gulēt iešanu..:D #1 2010-06-18 20:16
luuse: Koroče-slinkums lasīt.:)) #4 2010-06-18 20:55
Ef_sansara: kas tad Tev par traģēdijām notikušas, ka šitik baisus gabalus raksti?
Man šķiet,ka tās ir sekas Tavai pārāk intensīvajai gaļas ēšanai (kas veicina agresiju)...Briesmas lasīt. #5 2010-06-18 20:59
perpetuum_mobile: Man viss ok. Tikai ja Tu to tik briesmīgi uztver - varbūt Tev tomēr to gaļu vajag ēst? :D #6 2010-06-18 21:13
Pārējos 7 komentārus var lasīt tikai oHo.lv reģistrētie lietotāji.
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
