|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Pirmdiena 14-06-2010 11:52 |
|
49 |
Izjustā draudzībaPienāca rīts. Ledaini zilajās debesīs ar dobju rūkoņu pacēlās Saule. Brīžam dobjā skaņa nedaudz apsīka, un tādos brīžos Saule nedaudz paslīdēja atpakaļ uz horizonta pusi, veidojot tajā lēzenu ieliekumu. Tad atkal saņēmās, iebubinājās enerģiskāk un atkal cēlās augšup, debesu zilajā atlasā ievelkot krokas, kādas gludeklis atstāj, slīdot pa smalkiem palagiem.
Pēc kādas stundas debesis izlīdzinājās, jo tās ir samērā elastīgas un pacieš visu. Debesis nedomā morāli-ētiskās kategorijās un tāpēc nedusmojas par dažām krokām uz to zilajiem vaigiem.
Saule, šis agresīvi kvēlojošais pūslis, ir mana labākā draudzene. Pat, ja zemie un truli pelēkie mākoņi to ietin, es viņu jūtu ar vietu, kas atrodas zem kaula paugura aiz manas kreisās auss. Cik atceros no anatomijas, tur katram cilvēkam atrodas Saules lokatora orgāns, ko medicīnā sauc par Agapita maisiņu.
Ja Saule būtu mana māsa, es būtu Saulesbrālis.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
