mani čakarē....

Jā! tieši tā!

sajūta tāda rodas katru dienu rukājot darbā.. eh!

nereti mani nomoka pārdomas - moš prasīt pielikumu vai iet prom? varētu jau... bet vēlme bija no metrapoles pārmesties uz dzimto šļahtiču ciematu... :D baigā aplaušanās... :D

ievērtēju sajūtu kad tā - no darba pēc 5 minūtēm jau mājā, savās čībās, halātiņā..mmmm... iepriekšējā ilgstošā pieredze man rāda, ka parasti mājupceļš atbilst vidējam izsvērtajam rādītājam - 1 h. kas tur ko liegties - smagi...  žēli jāpūš...

kādēļ vienmēr ir tā, ka nekad nav ideāli? vienmēr kaut kas kā darvas pile sabojā mucu ar medutiņu?

tā es te moku savu paurīti ar pārdomām, sveru un prātoju - cik ilgi cilvēks ļaus sevi čakarēt? a?  cik ilgi ir pieklājīgi un saprotoši normāli? un kad tam vadzim jālūst? un vispār - kādēļ tā ekonomika nevar tā fix izlīst no mēslu bedres - ains cvai drai, a?