lauku peles sindroms

dažs labs (gribas domāt, ka tu atpazīsies) izmeta līdzību par lauku peli un pilsētas peli...

man gan negribētos ka mans stāsts izklausās kā kaut kāda taisnošanās, gribas tik lai šis kāds to izlasa, un pacenšas man piedot (kaut vispār - man vienalga) bet viņa dēļ es te cenšos kaut ko uzrakstīt (kaut šķiet ka sen jau par vēlu)...

nekādā ziņā es ne par vienu nedomāju kā par lauku vai pilsētas peli, katrā ziņā manos priekšstatos cilvēki šādi neiedalās... ja es ar kādu neko neturpinu, tad tikai tādēļ ka es dotajā brīdī nespēju būt negodīga ... es nespēju izpildīt to ko domāju ka varēšu... tādēļ es nepiedalos, tādēļ es izstājos toreiz no spēlītes - tikai lai nesāpinātu divus cilvēkus  - viens kas man mīļš, otrs kas man ir tīkams, īpaši ja es redzu ka viņš ir tik viegli ievainojams....

mēs ļoti bieži sāpinām viens otru gan gribot gan nedomājot ka sāpināsim, bet dažreiz apzināta sāpināšana jau pašā sākumā ir mazākais ko mēs varam otram sniegt viņu saudzējot un žēlojot no tālākā no sāpīgā nobeiguma, ko mēs saredzam bet tas otrais - nē. vai tad ne tā? tas ir tāpat kā ar Dieva plānu - cilvēki lauza rokas un vaicā, kādēļ Dievs viņus pametis, tomēr viņš tā vietā ir devis cilvēkam mazāko nastu, to smagāko paņemot sev un pašu cilvēku uzmezdams sev plecos.... tik mēs to saredzam pēc tam, kad ceļa gabals noiets un atskatoties ieraugot noieto tu saproti kāda Dieva žēlastība tev ir bijusi dota... bet tikai pēc tam.

tātad - nebija nekādas lauku un pilsētas peles. es vienkārši pacentos tev nesačakarēt dzīvi. laicīgi.

daudz buču, ak nesaprātīgais!