gardenija: Mīlestība.



No pirmā skatiena.
Acumirklīga, acīmredzama, ne mirklī, ne mūžā neaptverama - viņa atnāk neizskaidrojama, kā pati pirmā, un aiziet neizprasta kā pēdējā…
Un, ja ar vienu skatienu ir par maz, tad tā nav īstā, tā ir kāda cita.
Viņa dara mūs redzīgus un dzirdīgus. Tikai ar viņu uzzied liepas vasaras saulē un atviz ozoli mēnesnīcā - sidrabota rasa sakrīt zālē, dzidra un skanīga nolīst no zariem, un kaut kur augstu debesīs, un kaut kur cauri zemei dzird šķindam, it kā nakts zvaigznes savus noslēpumus atklātu, it kā tālus zvārguļus tumsā maldinātu.
Viņa dara mūs aklus un kurlus, bet arī tādas ir viņas tiesības. Mēs sākam saskatīt tikai viņu, saklausīt tikai viņu - visas pārējās pasaules krāsas un skaņas nonāk līdz mums vairs tikai caur viņu. Un tā mēs topam par vienu veselu. Un tā mēs uzzinām, kā tas ir - laimīgiem būt.
Viņa piešķir jēgu laikam, un viņas dēļ mēs zaudējam jēgu par laiku. Ik mirklis bez viņas ir garāks par mūžību, un visa mūžība kopā ar viņu saraucas līdz mirklim.
Un viņa nekad nav nelaimīga, jo tam ir par lielu, jo, viņu iepazinuši, mēs paši kļūstam lielāki, jo, pat nepiepildīta, viņa paliek skaista, un aizejot atstāj mūs bagātus. Un, ja kāds sajūtas nelaimīgs, tad tā atkal nebūs bijusi īstā – būs gadījusies kāda cita mīlestība.
Viņas smiekli ir nevainīgi, asaras – svētas, un maldi turpina dzīvot vēl ilgi pēc viņas – kā dziesmas, kā leģendas, kā augsts izaicinājums visām runām par cilvēka šīszemes niecību…