|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Piektdiena 21-05-2010 16:28 |
|
92 |
Beztēma, kuru iztraucē Roberts GobziņšGovs lēni slāja pa dzelzceļa malu. Garāmbraucošie vilcieni viņu mēdza nedaudz aizķert, taču šie nelielie grūdieni Govij vairs neraisīja lecīgu sašutumu.
Dzelzeļa malā vietām auga laimiņi, kuru mazie, spēcīgi smaržojošie dzeltenie ziediņi Govij raisīja atmiņas par to laiku, kad viņa vēl bija jauna telīte un reizēm bažīgi skatījās mākoņos, domājot, ka tie ir dzīvi. Ko gan viņa neatdotu, lai sajustu to dienu maģiju, kad katrs mākonis izraisīja kādu grūti aprakstāmu, īpatnēji atšķirīgu sajūtu, ko govs toreiz necentās ietērpt vārdos...
Toties laimiņu dzeltenajos ziedos joprojām slēpās Maģija. Ne tik daudz pašos ziedos, kā ziedu smaržā. Varbūt smarža ir durvis uz citām pasaulēm: ievelc nāsīs, un esi jau tur, kaut kur, neizzinātajā un neizzināmajā.
Dzelzceļam bija arī citas smaržas, un šai karstajā dienā tā bija darvas smarža, kas cēlās no saules sakarsētajiem gulšņiem. Sajaucoties ar laimiņu ziedu smaržu, veidojās ļoti īpatnējs kokteilis, kas Govij nez kāpēc atgādināja par buļļu viegli kaitinošo smārdu.
Pa otru dzelzeļa malu pretī nāca cilvēks, kur vēderu no karstās jūnija saules sargāja veca ādas jaka. Par spīti karstuma, viņš nemaz nesvīda, itin kā būtu spoks.
Taču spoks tas nebija. Tas bija Roberts Gobziņš, un dungāja dziesmiņu "vilkam govs nokoda kāju". |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
