|
Džeina kaut ko raksta par bioloģiskajām saimniecībām, bet es plānoju nākamo nedēļu, ik pa laikamieskatoties te savā, te Džeinas monitorā. Viņa ir prātīgs skuķis, uzcītīga,vidusskolā bija teicamniece, tad vēl ar zēniem nepinās, jo nebija droša parsavu pievilcību; tas gan bija saprotams, jo, paskatoties uz viņas tālaikafotogrāfijām, uzreiz redzams - tas ir neieņemams, ar brillēm un gariem svārkiembruņots cietoksnis. Bet vēlāk jau viss mainījās. Tad parādījās motociklistujakā tērptais Artūrs, filmas "Titāniks" romantiskais seanss ar Uģi,Valts, kurš teica, ka viņa ir tik skaista, kad noņem brilles. Vēlāk arī klasesmeitenes palīdzēja izvēlēties garderobi. To visu viņa man izstāstīja pati, joes viņu iepazinu jau tikai pēc vidusskolas beigšanas. Sākumā mēs bijāmkautrīgi, man nebija motocikla, bet es spēlēju ģitāru un uz jūtām. "Tudrīksti man raudāt uz pleca", viņa teica, kad es, klausoties par RadioSkonto kādu sērīgu 80-gadu pophitu, ļāvu vaļu emocijām. Es viņu apskāvuvairākas reizes, un drīz tas kļuva par ieradumu. Lietus laikā mēs skatījāmiestelevīziju un ēdām tos mazos kēksiņus, kurus, man šķiet, vēl joprojām varnopirkt tajā veikalā uz Kononova un Bertrama ielu stūra. Mēs abi arī izdomājāmstudēt Latvijas Universitātē, jo izglītība ir svarīga, turklāt mums ļoti patikarakstīt un diskutēt (to mēs nereti darījām vairāku stundu garumā - gan naktīs,gan brīvdienās). Viņa izvēlējās bioloģiju, bet es - audzēt garu bārdu un armotociklu braukt uz Nekurieni. Protams, tas bija joks, to es viņai pateicu un galugalā iestājos "vēsturniekos". Vēsture man ir patikusi jau no agrasbērnības. Atceros, kā ar lielu kāri lasīju piedzīvojumu romānus par vikingiemun par to, kā atklāja kontinentus un valstis. Tad es gribēju būt ceļotājs, pēctam es gribēju būt dziedātājs vai zobārsts, bet, uzsākot studijas, es jau bijupārņemts ar domu par zinātnisko darbību un iespējamajām publikācijām izvēlētāsnozares žurnālos. Tātad, Džeina izvēlējās bioloģiju, mēs uzsākām studijas vienāgadā, un 3. kursa beigās mēs sākām dzīvot kopā Pārdaugavā. Es vienmēr esmubaidījies no kopdzīves, bet dzīve piedāvā neparastus pavērsienus, un pie tādiemes jau esmu pieradis savā salīdzinoši neilgajā mūžā. Tātad, dzīvoklītis irmājīgs, pašu remontēts un uzlabots, ar saulainiem stūrīšiem skaistās dienas unar nomācošu tumsu neglītajās dienās. O,kā mēs ienīstam neglītās dienas, bet tādu, paldies Visaugstākajam, nav daudz.Mums ir lieliski draugi, kopīgas intereses un mēs abi kādreiz esam bijušinevienam nevajadzīgi, ne sevišķi izskatīgi un viegli saraudināmi tīņi. Bettagad mēs esam paraugpāris, īsti saskanības karogneši un laimības sludinātāji.Daudzi vēlas zināt mūsu ideālo saskaņas formulu, daudzi domā, ka tās pamatā irrūpīgs darbs, smalka attiecību būvētprasme. Teikšu kā ir viss ir ļotivienkārši. Grūtību vai briestošu nesaskaņu brīdī vissvarīgākais ir ciešiapskauties un vienoties par to, ka tā ir tikai ļauna likteņa sazvērestība,kuras mērķis ir izjaukt topošo biologu-vēsturnieku ģimeni. Tad mēs izvēlamiesteikt nē šādam liktenim un vienojamies par to, kādu pudiņu gatavot svētdienasrītā kakao vai vaniļas. Ja tomēr neizdodas vienoties, tad atkal atsaucotiesuz likteņa sazvērestību, mēģinām vienoties par ko citu, līdz gūstam vienprātību.Dzīve jau nemaz nav tik sūdīga, ja mums abiem patīk sudoku mīklas, leļļu animācija,maigošanās, tulpes un kvass. |
