URSIĀNA /3.turpinājums/Viņa sāka iet straujāk, Remonds gandrīz netika līdzi. Kur tu tās steidzies? viņš jautāja. Man jāiet mājās, krikotams būs jau izbadējies, kad viņš nedabū laicīgi paēst, tad ārdās pa māju, lēkā pa griestiem un glezno tur visādas dīvainas bildes, uz kurām redzami savādi tēli - meitene ar sarkanu cepurīti galvā, kaut kāds koka radījums, pūkains dzīvnieks, no kura redzams ir tikai smaids...tad vēl kāda meitene, kas apvijusies ap dzelzs stieni un viņai nav nekas mugurā, laikam nabadzīga...nezinu, kur viņš tādas bildes safantazē, būs laikam jāved uz pārstrādi. Remonds noliedzoši kratīja galvu: Nē, uz pārstrādi gan ne, viņš vispirms ir jāizpēta laboratorijā, varbūt tam ir kāda nozīme, ko viņš uz griestiem mēģina attēlot! Viņa neko neteica, tikai gāja uz priekšu. Tad klusi ierunājās: Kupols neļaus krikotamu pētīt. Drīzāk liks pārstrādāt, jo tādi krikotami nevienam nav vajadzīgi. Bet mēs ielavīsimies laboratorijā un paši viņu izpētīsim, naktī Kupols guļ, tad mēs to izdarīsim! Es nezinu, Remond...varbūt krikotams nemaz negribēs pētīties? Gribēs, gribēs, es viņam tā pavairāk sulaka atnesīšu, tad viņš pats skries uz laboratoriju rikšiem vien!
Pie savas mājas durvīm viņa apstājās, paspieda Remondam ķepu un sajuta, cik tā ir mīksta un pūkaina. Tu biji jauks, paldies par šo vakaru! Bet Remonds izskatījās mazliet neapmierināts: Mums taču vajadzēja apmainīties ar vārdiem, vai tad neatceries Ursiānas parasto iepazīšanās ceremoniju? Jā, atceros, bet es jau nemaz nezinu, vai tu to gribi? Gribu gan! Viņa ar ķepu uzzīmēja gaisā ursivizora ekrānu un ierakstīja tajā savu vārdu Geira. Un arī Remonds uzzīmēja ursivizoru un ierakstīja tajā savu vārdu. Tad viņi lika saviem ursivizoriem gaisā satikties un samainīties, pēc tam katrs saņēma drauga vārdu. Tāda bija vārdu apmaiņas procedūra. Labi, tagad es zinu, kā sauc tevi, bet kāds vārds ir tavam krikotamam? Viņa samulsa: Es nemaz krikotamam vēl vārdu neesmu iedevusi, viņam jau ir tikai 100 gadi...par jaunu vārdam. Nu nē, simtgadniekam var dot vārdu, izdomāsim abi kopā. Es zinu, es jau izdomāju, krikotamu sauks Geimonds, tas būs salikts no mana un tava vārda, viņam patiks! Nu, to, kas viņam patiks, mēs redzēsim, kad viņš to dabūs zināt. Ja nepatiks, tad krikotams var ļoti apvainoties vai pat aizbēgt! Nē, viņš nebēgs, Geira pārliecināti teica, es viņu labi kopju, viņam patīk pie manis dzīvot.
Viņa piezvanīja pie durvīm, jo atslēgu bija aizmirsusi. Neviens nevēra vaļā...viņa zvanīja vēl un vēl, bet aiz durvīm nebija dzirdama neviena skaņa....kaut kas bija atgadījies, krikotams taču nebūtu aizmirsis, kā jāatver durvis?
|
