|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| balonka, 27-04-2010 22:01 |
|
48 |
Murkas meita PončiksMurka bija ļoti skaista kaķene. Raiba ar baltu astes galu. Ārkārtīgi lepna un neatkarīga - īsta āra kaķe. Cilvēkus piecieta, kā jau tas kaķim pieklājas, izmantoja pa pilnu klapi, bet tā riktīgi samīļot un izņurcīt šķiet, ka varēja tikai vecaistēvs. Par tādiem (neatkarīgajiem) audzināja arī savus bērnus. Tos , kuri reizēm palika. Pārējie aizbrauca uz jūrasskolu. Starp citu, es ilgi dzīvoju neziņā, kāpēc kaķiem jāiet jūrasskolā, jo viņiem taču nepatīk ūdens. Bet man patika iztēloties, ka vecaistēvs aiznes kaķēnus grozā līdz jūriņai un tur kāds žurku apsēsts kuģis viņus paņem audzināšanā un lološanā.
Es nezinu, kāpēc togad Murkai ļāva paturēt vairākus kaķēnus. Varbūt tāpēc, lai mājās būtu kaķis, jo Murcīte jau bija gados. Katrā gadījumā toreiz palika vismaz trīs. Murka mācīja saviem mazajiem no bērniem turēties pa gabalu un droši vien pareizi darīja, jo vasarā bija ka biezs vasarnieku, pionieru nometņu bērnu un arī pagalma bērni vien bija ne mazums. Bērniem, kā jau bērniem patika kaķus ņurkāt un ģērbt leļļu drēbēs ... tas, protams, bij Murkas izpratnē ārkārtīgi necienījami. Un taisnība jau viņai bija. Patiesībā mēs jau bijām pieraduši (lasi - izmācīti), ka kaķēnus aiztikt nedrīkst...Murkas nadziņi bija ļoti labi skolotāji. Kad Murkas tuvumā nebija kādreiz izdevās kādu kaķēnu samīļot, bet uz vienu sekundi un mazais žiperis jau bija prom. Tāpēc tas, kas notika todien likās Lielais Brīnums. Es sēdēju uz celma un skatījos kā kaķēni spēlējas, kad piepeši viens pienāca man klāt, iemurrājās ieleca klēpī un tur arī palika guļot un murrājot. Es paliku sēžam nekustīgi. Tikai neizbiedēt kaķīti.Man pat bail bija viņu paglaudīt. Ak mirkli, jel esi mūžīgs! Bet kaķēns pat nedomāja iet prom un es pēc kāda laika pat atļāvos pārlaist pāri roķeli viņa mugurai...kaķēns lapbatikā izstaipījās un iekārtojās vēl ērtāk. Murka uz to visu nicīgi noskatījās, tad pienāca klāt, pārliecinājās, ka viņas atvasei nekas nedraud un...akceptēja šo draudzību. No šīs dienas uz visiem laikiem. Kad kaķēnam beidzot apnika gulšņāt, tad atklājās neliela darvas karote šajā romantikas apdvestajā mirklī... mincis bija drusku tā kā iekakājis man kleitiņā. Šķidrs vēderiņš tā teikt bija... Tas gan netraucēja man ar vājprātīgu sajūsmu mesties iekšā un mammai stāstīt par to Brīnumu, kas mani bija piemeklējis. Mamma šo prieku nedalīja. Nedalīja arī tad, kad kaķēns drusku paaugās un vainagoja mūsu draudzību ar atnestu pelēniņu, kuru arī es ar lielu sajūsmu nesu rādīt mammai un gribēju paprasīt kastīti, kur pelēnam dzīvot. Pirmo un pēdējo reizi redzēju, kā mammas prot lidot.... uz virtuves ķebļa.... Lai nu kā peli man paturēt neļāva, toties Pončiks (tā viņu nokristīja tētis) oficiāli kļuva par manu kaķi. Un devās mums līdzi dzīvot uz Rīgu. Jā, tad izrādījās, ka nepavisam tas nav runčuks, kā sākumā gudrie pieaugušie bija izdomājuši. Bet nu... tā arī palika Pončiks, jeb Pone. Rīgā Pone atklāja priekš sevis jauno rotaļu - mesties man virsū no skapjaugšas un jaunas ilgas...ilgas pēc brīvības. Tā apmēram pēc gada mistiskā veidā Pončiks piepeši pazuda. It kā jau būdama pavisam adaptējusies dzīvokļa kaķene. Pazuda no dzīvokļa. No vienpadsmitā stāva. Es raudādama pārmeklēju visu āru logu tuvumā un apkārtē, baidoties atrast savu kaķīti pusbeigtu vai beigtu. Bet kaķis tā arī neatradās. Vienīgais iespējamais risinājums mistērijai bija, ka viņa pārlēca no lodžijas uz tuvumā esošo kāpņu telpas balkoniņu. Pēc laba laika pagalmā dauzījos ar bērniem, kad ieraudzīju, ka pie manis nāk mans Pončiks. Lepni asti gaisā saslējusi un kopā mazu kaķēnu - pilnīgu viņas kopiju. Pone samīļojās, nomurrāja, ļāva paglaudīt savu bērņuku, bet...bija pilnīgi skaidrs, ka mājās neatgriezīsies. Pone bija tikai atnākusi palepoties un pateikt, ka viss ar viņu kārtībā. Un aizgāja. Pēc tam es vēl Pončiku pāris reizes redzēju. Arī sasveicinājāmies un viss. Murkas gēni bija uzvarējuši.
Pielikumā - totāla miglu bilde, kurā ir Pončiks, ja labi ieskatās... ļoti labi ieskatās!
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
