Kaimiņu būšana

Es gribēju pastāstīt par vienu savu kaimiņu – pastkastīšu maniaku.  Viņš ienīst visu, kas iemests viņa pastkastē. Viss tiek saplosīts mazos gabaliņos un izkaisīts  pa kāpņu telpu. Vienalga vai tās būtu reklāmas lapas, vai telefona rēķins, vai mīlestības vēstule no Oļas tantes. Es visu rūpīgi savācu un līmēju kopā. Ieekonomējas nauda uz pužļiem! Starp mums,meitenēm, runājot Oļa raksta traki salkani –piemēram: „ Žora, ja ļubļu daže tvoju dvernuju ručku...” un tādā garā. Es viņai atbildēju Žoras vārdā: „Ja, njeŽora – ti staraja umora!Zavitje menja Georgijem Pederastovičem i ostavtje v pokoje moju dvernuju ručku,a lučše paznokomtje s mladšej vnučkoj!” Nākamajā dienā uz Žoras durvju roktura bija uzsprausts mezglā sasiets cīsiņš, bet Nadīna (Oļas 16-gadīgā mazmeita) sāka nēsāt arī svārkus, nevis tikai platu jostu kā līdz šim. Man šķiet, ka man ir jāiestājas tikumības policijā. Pirms tam gan es iegādāšos Pleiboju un iemetīšu Žoras pastkastē kā mierinājuma balvu.Pastīsimies, vai viņam rokas pacelsies to saplēst vai kas.

Nu, tad pagaidām. Un atcerieties – jukšana neatbrīvo noatbildības!