|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Greizsirdis32, 26-04-2010 21:51 |
|
88 |
Pasaka par atvērto sirdi!!!Pa ceļu gāja meitene ar atvērtu sirdi. Viņa gribēja, lai cilvēki
redz tās skaistumu un priecājās. Bet cilvēki ir cilvēki. Kādam skauda,
ka viņam nav tik skaista sirds. Kāds bija paradis vienmēr atvērtās
durvīs iemest drazas. Bet bija arī tādi, kas skatījās, ko no tās var
paņemt sev. Maz bija to, kas patiesi priecājās, ja arī priecājās, tad
klusēdami, jo nebija raduši skaļi izteikt savas domas.
Katru rītu meitene tīrīja un kārtoja savu sirsniņu, jo iepriekšējā
dienā daudz dubļu tur bija sanests. Bieži viņa to mazgāja ar savām
asarām. Vienā no tādiem rītiem viņu uzrunāja vecs vīrs kāpēc tu,
meitiņ, savu sirdi neaizver, būtu mazāk sāpju? Meitene caur asarām
atbildēja bet reiz taču jānāk kādam, kuram mana sirds būs vajadzīga,
kā tad viņš zinās, kura tā ir! Večuks pasmaidīja tu esi laba, meit,
tu ar savu sirdi kādam ceļu gribi parādīt. Man patīk tava sirds, bet es
jau neesmu tas, kuru tu gaidi. Meitene samulsa. Viņa patiesi gaidīja
kādu par sevi stiprāku, kas būtu atbalstam, jo pati bija trausla un
sīka. Bet neviens līdz šim tā nebija par viņas sirdi runājis un to tik
mīļi aplūkojis. Ko lai saka šim sirmgalvim? Tad viņas acīm garām
aizslīdēja visi staltie, kuri nicinoši nosmaidīja par tādu vienkāršu
sirdi, kurai nebija zelta un dimanta rotu. Viņi taču savā augstprātībā
nemaz vērīgāk neieskatījās un pat nepamanīja, kā tur dziļumā mirdz
mīlestība, liesmodama ilgās būt vajadzīgai. Bet večuks to redzēja.
Mazliet jau sāpēja, ka veltīgi dega tur dziļi dvēselē tā spožā uguns.
Meitene mazliet tā kā sabozās, varbūt arī bija apvainojusies uz tiem
staltajiem vīzdeguņiem. Nu lai tiek šim vecajam vīram mana sirds, ja
jau citiem tā bija lieka. Bet večuks saprata meitenes pārdomas, viņš
grasījās iet tālāk un tikai piemetināja glabā, meitiņ, savu sirdi
cieši, daudzi to mīs kājām, bet tev pašai tā būs kā balva. Pagaidi
meitene iesaucās tu esi labs, tu tik dziļi ieskatījies manā sirdī,
ņem arī to sev. Paldies tev meit, tu man brīnišķīgu dāvanu sniedz, tu
to nenožēlosi. Vēl ilgs laiks paies līdz brīdim, kamēr es to aplaimošu.
Tikai atceries, ja reiz devi, atpakaļ neņem, citam tu to vairs nevarēsi
atdot. Ja paņemsi, tā vienalga aizies bojā. Mūža garumā tevi
nesapratīs, tāpēc ka man atdevi sirdi, mūža garumā tu to glabāsi man,
tad es atnākšu tai pakaļ. Un mūža garumā tu to asarās mazgāsi pa
naktīm, lai rītos tā mirdzētu man. Tev liekās, es esmu vecs, bet mans
mūžs nav izmērāms. Es vērošu, kā tu glabā savu sirdi man un vai tā
mirdz. Kad iziesi sāpju lejai cauri, tu būsi vecāka par mani, bet ja
savu sirdi man glabāsi, tā tevi darīs atkal jaunu.
Meitene noskatījās, kā večuks izgaist skatam ceļa līkumā. Bija
dīvaina sajūta. Mazliet jau smeldza, ka tikai viņam sirds bija
iepatikusies. Taču, ja solīts, tad apsolīts. Viņai nenāca prātā
solījumu atsaukt. Varbūt vecā vīra vārdi likās dīvaini, taču tie bija
sirsnības un mīlestības pilni. Viņa turpināja pa dzīvi staigāt atvērtu
sirdi, lai sirmgalvis redz, ka tā ir saposta viņam un nav atdota citam.
Gāja gadi, maz tajos bija prieka. Kā tas vīrs teica mans mūžs nav
izmērāms? Un vēl tevi nesapratīs ... un vēl iesi sāpju lejai cauri
...? Tā viss arī notika. Meitene novecoja, bija jau pāri pusmūžam, bet
viņa ticēja, ka vecais vīrs aizvien redz viņas sirdi. Rokas kļuva
stīvas, acis aizmiglojās, bet sirds nenovecoja. Aizvien viņa to rītos
posa un vakaros mazgāja. Cauri gadiem, nu jau sirmgalve, viņa saprata,
ka tā vai citādi neviens viņas sirdi tā nebija novērtējis un tā nebija
sapratis. Pateicība saauga ar mīlestību. Kaut kas uzturēja spēkā arī
viņas ticību, ka vecais vīrs atnāks pakaļ sirdij, ko tā viņam glabāja.
Kad sirmgalve paskatījās atpakaļ uz savu dzīvi, tā bija bēdu ieleja. Tā
bija taisnība, bet viņai pietika spēka tai iziet cauri, kaut
nesaprastai, kaut bieži vientuļai. Tagad viņai tā likās liela laime, ja
sen sastaptais večuks atnāktu pakaļ viņas sirdij. Cik labi, ka viņš
bija apsolījis nākt un pieteicis sirdi glabāt viņam! Ja tā nebūtu, kas
zina, vai pietiktu spēka to turēt tītu un spodru. Ar katru aizejošo
gadu sirmgalve aizvien ciešāk lūkojās uz ceļu, ilgodamās un gaidīdama.
Pa šiem garajiem gadiem vecais vīrs viņas acīs bija kļuvis par iemīļotu
draugu. Sirmgalve zināja, kāpēc dzīvoja, kam dzīvoja un kas deva spēku
dzīvot. Tā bija cerība! Tad pienāca dīvains rīts. Saule uzlēca pusnaktī
un debesis apgaismoja neaprakstāms spožums. Cilvēki vaimanāja neziņā,
ko darīt, kas būs, kas notiks ar viņiem. Bet sirmgalve bija dziļa
prieka pilna, jo tālumā skanēja sen nedzirdētā balss Es atnācu pēc
Savas sirds, paldies, ka to saglabāji Man tīru un neaptraipītu! Īsu
brīdi sirmgalve nevarēja pakustināt ne rokas, ne kājas, tikai gauži īsu
mirkli. Tad viņa juta, ka ceļas no zemes augšup pretī spožumam. Bija
tik viegli, tik bezgala viegli un labi, sirdi viņa turēja rokās kā
degošu liesmu. Bet viņas rokas bija jaunas un vingras, mirdzoši
skaistas. Cerība bija piepildījusies! Cik labi, ka viņa nebija sirdi
atdevusi nevienam citam!!! Viņa savu sirdi ielika bezgala spožās un
mīļās rokās. Prieks bija tik neaprakstāmi liels, ka bēdu leja
aizmirsās. Viņa zināja, ka tāda bijusi, bet vairs nezināja, kāda tā
bija. Viņa bija saņēmusi balvu, kas domāta uzticīgajiem un patiesajiem.
Tagad viņai likās, ka būtu bijusi ar mieru trim tādām lejām iet cauri,
lai nonāktu te, kur tā tagad bija. Viņa bija atkal meitene ar bezgala
skaistu sirdi! |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
