|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| nnv, 25-03-2010 00:45 |
|
83 |
Pasaka par alkatībuKādu dienu Debesu iemītnieki sarosījās, jo no Zemes uz augšu lidoja
dziesma lūgums.
Palīdzi Dievs, palīdzi Dievs, mūsu latviešu tautai .......
Sākumā visi tikai priecājās par brīnišķīgo dziesmu, bet vēlāk kļuva
domīgi; pārāk daudz sāpju, ciešanu un izmisuma reizē ar mūzikas skaņām
nesa katrs vārds.
Tāpēc dižie skolotāji uz Zemi nosūtīja eņģeli Jumitu, lai viņš
uzzina, ko īsti grib šī tauta. Jumitu izvēlējās tāpēc, ka viņš izsenis
zināja visu par latvju rakstiem, zīmēm un dainām, zināja ļaudis, kuri
turēja tos lielā godā.
Nonācis Latvijā, Jumits apmetās Pēterbaznīcas tornī, jo no turienes
labāk varēja pārskatīt gan Rīgu, gan tās ļaudis. Jo ilgāk viņš vēroja,
jo labāk saprata, ka dziesmā izteikto lūgumu nevar atstāt bez ievērības.
Viņš iedziļinājās daudzu cilvēku sirdīs un atklāja, ka tauta cieš no
pārmērīgiem nodokļiem un valstsvīru alkatības.
Jumits zināja, ka cilvēka dvēsele, neatkarīgi no tā, kādu amatu viņš
ieņem, ir tīra Dieva mīlestības dzirksts, tā nevar šādi uzvesties. Tātad
valstsvīrus ir apsēdusi kāda ļauna slimība, kas liek rūpēties vienīgi
par sevi, atstājot novērtā tautas vajadzības. Jumits nolēma ar šo sērgu
iepazīties. No baznīcās torņa bija labi redzams, ka liela daļa iestādēs
un kantoros sēdošie arī ir saslimuši. Jumits ar skumjām vēroja kā
cilvēki cīnās par naudu, varu, ietekmi, gūst un zaudē portfeļus, bet
nekļūst ne gaišāki, ne laimīgāki.
Domāts, darīts. Jumits nolēma izmantot Dieva doto talantu un atdalīja no
kāda augsti godāta kunga to struktūru, kas izraisa alkatību, lai varētu
ar to aprunāties. Pārsteigumā Jumitam ieplētās acis no skata, kāds
pavērās, kad Alkatība visā godībā nostājās viņa priekšā.
Tā izrādījās pelēka recekļveidīga, cilvēka ēnai līdzīga radība bez ausīm
un deguna, tik pierē bija viena acs un zemāk milzu mute. Jumitu tas
īpaši neuztrauca, jo viņš zināja, ka Dievs katru radību mīl neatkarīgi
no tās izskata. Tāpēc viņš lielā cieņā paklanījās un teica: Esi
sveicināta, Alkatība!
Alkatība novērsās, jo tūlīt saprata, ka no eņģeļa tai nav ko ņemt.
Jumits neatlaidās Kā jūties pie cilvēkiem?
Alkatību dikti pārsteidza tāda ieinteresētība. Šādu jautājumu tā nebija
gaidījusi, aizdomājās ... No eņģeļa nāca tāda mīlestība un labvēlība, ka
viņai sagribējās izkratīt sirdi: Neko labu nevaru teikt. Man visu
laiku gribās ēst, esmu badā.
J. Ko tu gribētu ēst?
A. Visu; saldumus, žāvējumus, naudu, baudu, mājas, mašīnas ... visu man
vajag.
J. Labi, es tev visu to dodu, jo Dieva valstībā ir pārpilnība, katrs var
ēst, cik viņam gribas...
Alkatības mute atvērās kā milzu vārti, tajos sāka plūst produkti,
dažādas mantas, pat dzīvnieki, veseli vilcienu sastāvi ar precēm, prieka
nami u.c. Tās pelēkais ķermenis uzblīda, zaudēja cilvēka auguma
apveidus, kļuva arvien lielāks un bezformīgāks. Šķita, tas drīz
pārplīsīs, bet mute agonijā tik rija un rija, tai nebija gana, viņa sāka
grābt ar rokām, visu vilkt uz sevi. Alkatība vairs nešķiroja, vajag to
viņai vai nevajag, tik grāba un grāba ... Recekļveidīgais ķermenis
izplūda uz visām pusēm, no lielā smaguma dažās vietās sāka atdalīties
smirdīgas miesas gabali, ļumīgajā masā parādījās rētas. Viņa pagura,
pievēra savu vienīgo aci un smagi elsa.
Eņģelis atkal jautāja: Kā tu tagad jūties?
- Esmu tik nelaimīga ... neapmierināta, man sāp rētas īgni atbildēja
bezveidīgais receklis
- Vai ir kaut kas tāds, ko tu vēl gribētu?
- Gribu zeltu, daudz zelta, zelta drēbes, zelta mašīnu, zelta podu!
- Labi! Būs tev zelts!
Jumits sasauca eņģeļu pulkus, lai atnes ļoti daudz zelta.
Pār Alkatību nolija zelta lietus, saspieda viņas izblīdušo miesu,
daudzās mantas un produktus.
- Kā tu tagad jūties?
- Nav gana raudāja alkatība. Man ir tik smagi, mani māc izmisums,
nevaru paelpot, bet gribu vēl.
Jumijs atvēra debesu vārtus un deva viņai vēl zeltu un visu, ko tā kāro,
līdz viņa izmisumā sāka elsot Man ir tik grūti, es pati sev riebjos!
Eņģelis zināja, ka Dieva pasaulē nekā lieka nav, tātad arī šai
pelēkajai masai bija kaut kāds uzdevums, ne velti tik daudziem viņa bija
pielipusi. Zem zelta svara stenēja kaut kas tāds, kas vairs nebija
alkatība, tā bija bezveidīga masa bez jūtām, bez emocijām. Jumits nejuta
ne žēlumu, ne pretīgumu, ne izbrīnu, viņu vienīgi interesēja, ko šī
masa vēlas tagad.
- Ko tu gribi darīt?
Apakšā kaut kas burbuļoja, kaut kas sūcās iekšā zemē.
- Gribu nomirt, jo uz Zemes nekas nedod gandarījumu. Man ir viss, ko
vēlējos, bet prieka no tā nav.
- Labi! Ļauju tev nomirt!
Eņģelis zināja, ka Nāve ir tikai pāreja no vienas pasaules citā, ka abas
šīs pasaules ir Dievā un ļāva, lai pelēkais receklis sadalās un iesūcas
zemē.
Kas notika ar alkatības sagrābtajām vērtībām? Gāja laiks, zelts
atgriezās Zemes dzīlēs un caur avotiem ieplūda gruntsūdeņos, akās, līdz
nonāca uz cilvēku galdiem. Cilvēki to nezināja, bet malkojot šādu ūdeni,
teica pateicības vārdus Zemei un dabai, jo tas sildīja sirdi.
Pelēkais receklis bija pārvērties trūdos un darījis auglīgus pilsētas
dārzus un parkus. Ziedi, smēlušies šo Zemes spēku, smaržoja tik
reibinoši. Cilvēki to nezināja, tikai, staigājot parkā, elpoja un
izteica pateicību dārzniekam, ziediem, vējam, gaisam, dabai. No šīm
smaržām atmaiga viņu skatieni, parādījās smaidi, cilvēki atvērās
mīlestībai. Kaut kas tomēr palika nesadalījies. Atnāca sētnieks, kopā ar
kritušām lapām sagrāba lielu čupu un aizdedzināja. Gaisā cēlās
dzirksteles un nesa ziņu uz debesīm Latvijā par vienu alkatīgu cilvēku
mazāk, jo Alkatība caur Nāvi ir atgriezusies Dievā un pārvērtusies
Nesavtībā. Jumits staigāja starp cilvēkiem un reizē ar tiem baudīja
Nesavtības augļus.
Kas notika ar augsti godāto kungu, kad viņš reizē ar visiem baudīja
Nesavtības augļus?
Augsti godātais kungs pēkšņi atklāja, cik garšīgs ir parasts avota
ūdens.
Nesaprotamu iemeslu dēļ viņam iepatikās staigāt pilsētas parkos un
sarunāties ar cilvēkiem. Kā brīnumu viņš atklāja, ka lielu gandarījumu
sniedz labdarības pasākumi, ka augstāk par naudu viņš sācis vērtēt no
sirds teiktu pateicības vārdu un mīļu smaidu.
Kādu rītu viņš pamodās ar prieku un mīlestību sirdī, kurai it kā nebija
īpaša iemesla. Braucot uz darbu, skatoties pa mašīnas logu ... viņš
neticēja savām acīm, pa pilsētas parku kopā ar cilvēkiem staigāja
eņģelis ...
Viņš saudzīgāk un vērīgāk ielūkojās tuviniekos, cilvēkos, kas bija
blakus katru dienu. Kādu rītu viņš ar izbrīnu konstatēja, ka sieva
izstaro maigu gaismu. Viņu piemeklēja atklāsme - viņam blakus jau sen
iet īsts eņģelis ...
Autore: Pedagoģijas psiholoģijas maģistre, ci gun un
enerģētiskās vingrošanas skolotāja Līga Kolneja. www.aura.from.lv |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
