Brīvā dvēsele

Zandagāja uz autoostu. Šodien darbu padarīja ātrāk kā parasti, Grāmatvedībā arīnebija paredzētas nekādas vārda dienu svinības.

Krēsloja.Sen Rīga nav bijusi tk balta, tik sniegota, tik salta. Visa Latvija bijaapsnigusi. Balta pilsēta baltā pasaulē. Balta sniega sega apklāja melno undrūmo Latvuju, kuru skāra melnā un bezcerīgā krīze. Sals pieturējās otromēnesi.

Zandaiegāja autoostā. Daudz cilvēku, pārsvarā, jaunieši pulcējās bariņos. Jautričaloja brīvdienu gaidās. Cilvēki smaidīja, jokoja. Zanda nopirka biļeti līdzCēsīm. Laika bija daudz, veselas 65 minūtes. Viņa nolēma šo laiku izmantotvisu, līdz pēdējai minūtei un izbaudt šo laiku, izgaršot, izjust.

Viņaiegāja aptiekā. Ožu apreibināja aptiekas smaržas, viņai patika aptiekassmaržas. Patika raudzīties, kā strādā farmaceites. Apskatīja kosmētikasvitrīnas. Piegāja pie farmaceites, nopirka citramona tabletes. Ne vajadzēja, negalva sāpēja. Vienkārši gribējās izjust iepirkšanās prieku.

Klaiņojotpa autoostu, sagribējās kafiju. Pie automāta rindas nebija. Espresso kafija debešķīgi,saldi rūgteni smaržoja, uzdzina atmiņas. Kādu reizi pie kafijas tases Zandaslabākā draudzene Velga teica: „Tu vienmēr esi opozīcijā, pat tad, kad klusē.”Velga patiesi pamanīja, ko Zanda pat nebija slēpusi. Viņai patika sajūstiesbrīvai, kaut vai tikai sīkumos, domās, fantāzijās, sarunās, apģērbā. Jo darbsprasīja pilnīgu atdošanos un paškontroli.

Iegājaveikaliņā, kur tirgoja kancelejas preces. Zandai pretī raudzījās smaidīgs eņģelītis,neglīta, banāla svece. Viņa nolēma nopirkt šo ķēmiņu.

Zandaiegriezās datorsalonā. Ātri pārskatīja dažas mājas lapas, uzrakstīja 4vēstules, nosūtīja tās adresātiem.

Cilvēkibija neparasti laipni un smaidīgi, arī pārdēvējas bija laipnas.

Laikabija gana, Zanda apsēdās brīvajā krēslā, izvilka laikrakstu, pārlaida acis pārvirsrakstiem. Virsraksti bija optimisma pilni, daži joki par krīzi, dažiieteikumi sievietēm, kā zaudēt svaru, daži padomi kungiem, kā nezaudētoptimismu, ieteikumi apmeklēt pirtis, ieteikumi lietot ekoloģiski tīru unveselīgu pārtiku. Paskatoties stacijas pulkstenī, Zanda piecēlās. Laiks pagājaātri.

Autobusatnāca laicīgi. Apsēžoties savā vietā, Zanda nodomāja, ka beidzot viss ir galā.

Autobusbrauca pa slidenajām Rīgas ielām. Pēc laba brīža parādījās pilsētas nomalēssniegā ieputinātās mājas. Pie Rīgas robežas viens, krietni samiegojiespilsonis, atjēdzās, ka iekāpis citā autobusā. Šoferis bez kurnēšanas izlaidaaizmāšu.

Autobusienira tumsā, turpinot ceļu uz rajona centru. Sākās mežs. Zanda piecēlās.Piegājusi pie vadītāja, palūdza izlaist viņu nākošajā pieturā. Ārā kāpēji bijavairāki. Zanda izkāpa, piegāja pie soliņa, sāka rakņāties savā lielajā somā,kur varēja atrast visu. Strādājot Rīgā, vienmēr bija jābūt gatavaineparedzētiem gadījumiem. Pārējie izkāpušie izklīda.

Zandagāja pa slideno taciņu, domājot, ka nevajag nekur steigties, nav arī nekādasvajadzības aizklīst tālu. Viņa nogriezās no taciņas, smagi brida caur brikšniempa lielo sniegu līdz beidzot ieraudzīja klusu meža ieloku. Kaut kur tālu varējadzirdēt mašīnu dūkoņu uz šosejas, viensētās rēja suņi. Pie priedes Zandaapstājās, labi, lai notiek te. Viņa apsēdās sniegā, piespiedās ar muguru piepriedes, ieelpoja salto gaisu. Notīrija sniegu sev apkārt. Izvilka stulboeņģelīti. Eņģelītis stulbi un truli smaidīja. Zanda atrada somā šķiltavas, aizdeza sveci. Liesmadega un siltā gaisma atgādināja .... Vai tā bija pasaka? Kurš to sarakstīja?Laikam, Andersens? Nebija svarīgi, kas. Vai nebija Kārlis Skalbe? Nav svarīgi! Meitenīte sildījās no sērkociņu liesmām...

Salspieņēmās spēkā. Kāju pirkstus vairs nevarēja just. Elpa kļuva viegla, liega,bezkaislīga, nedaudz saraustīta.

Zandaaizdedza cigareti, negribīgi, bez baudas izsmēķēja. Par daudzām lietām vēlvajadzēja padomāt.

Domasšaustījās pa galvu. Ne pie vienas negribējās palikt ilgi. Domas bija tumšas unsmagas. Sveču liesmiņa nelīdzēja tās atvairīt. Zanda nopūtās, nolēma reizi mūžānoskaitīt Tēvreizi.

Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds!

Lai nāk Tava valstība! Tavs prāts lai notiek

kā debesīs, tā arī virs zemes. Mūsu dienišķo maizi

dod mums šodien! Un piedod mums mūsu parādus,

kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem.

Un neieved mūs kārdināšanā, bet atpestī mūs noļauna!

Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos.

Unpiedod mums mūsu parādus. Jā, parādi bija pāri galvai. Un to vairs nevarēja labot,mainīt. Kāds gudrs un vieds cilvēks teicis, ka katrai bezizejai ir vismaz divasizejas. Zanda neredzēja nevienu. Viņa kā akla taustījās, netiekot uz priekšu,viscaur bija mūris. Zanda mēģināja strādāt trešā darba vietā, izrādījās pargrūtu. Viņa mēģināja izdomāt kādu jaunu pelnīšanas shēmu. Bet prātā nenācaneviena gaiša doma. Bezcerība žņaudzaviņu aizvien ciešāk. Tā apņema ap krūtīm un spieda pie zemes. Rokas un kājaskļuva nekustīgas. Zuda griba dzīvot, zuda griba mainīt dzīvi.

Tāsvēstules, kuras viņa nosūtīja bija svarīgas, svarīgas palicējiem.

1.Vēstule dēlam.

Mīļaisdēls!

Rakstu Tev, jo izrunāties mums abiemtrūkst gan pacietības, gan iecietības. Es vēlu Tev tikai labu. Bet neprotu toizteikt vārdos. Dzīvo vesels. Un netici nevienam, kurš Tev grib aizdot naudu uzļoti izdevīgiem noteikumiem. Netici nevienai bankai. Dzīvo ar skaidru galvu un skaidru naudu.Tev ir laba, gaiša galva.Izķepurojies lūdzu no tiem sūdiem, kuriem vārdā – krīze.Tev ir labi draugu,brīnišķīga meitene. Lai Tev veicas.Dzīve ej uz priekšu, neatskaties,neatceries. Ej visam pāri.

Mamma

2.Vēstule mātei.

Labdien, Mīļo māmulīt!

Piedod man par visu, ko esmu izdarījusi,ko neesmu padarījusi. Tāda nu esmu. Piedod un dzīvo vesela.

Zanda.

3.Vēstule Cēsu Domei.

Cēsu Domei

Iesniegums

Lūdzuizskatīt sekojošu jautājumu.

Dzīvokli Rīgas ielā 67 – 34, Cēsīs drīz,droši vien, ja nenotiks brīnums, pārņems banka, jo es esmu parādniece. Šajāsituācijā esmu pati vainīga. Bet nāksies ciest arī manai mammai. Mamma – Anna Bērza, pensionāre, ar lielu darba stāžu.

VaiCēsu novada Dome nevarētu izskatīt jautājumu par sociālā dzīvokļa vai istabaspiešķiršanu Annai Bērzai. Pati jau esmu nolēmusi pēc izlikšanas no dzīvokļaizdarīt pašnāvību, bet mammai gan vajadzēs kaut kur dzīvot.

Klātpielieku vēstuli, kādu esmu nosūtījusi bankā.

ZandaLapiņa

4.Vēstule Bankai.

Labdien!

Es, Zanda Lapiņa, personas kods080858-12000, dzīvoju (vēl pagaidām) Cēsīs, Rīgas ielā 67 – 34; esmu sliktaisdebitors, esmu pārvērtējusi savas spējas un iespējas atmaksāt aizņemto naudu.Es esmu pārāk uzticējusies savam dēlam, kuram bija tikai 18 gadi, kad viņš mansolījās: ” Mamma, es tev palīdzēšu, mēs tiksim ar to visu galā.” Nevar ticētdēlam, pat ja viņš ir labs cilvēks. Es esmu nepareizi novērtējusi savu veselībuun iespēju strādāt ilgi un sekmīgi. Nevar ilgstoši strādāt divās darba vietāsmanā vecumā un domāt, ka tā būs mūžīgi. Es viena pati esmu vainīga situācijā, kurāesmu ievilkusi savu ģimeni

Man nav tiesību kaut ko lūgt, prasīt kādupalīdzību. Es varu tikai informēt parsituāciju.

Esmu totālā bezizejā un nopietni apsveruiespēju aiziet no dzīves. Man nav nekādu ilūziju par savu materiālo unfinansiālo situāciju. Esmu parādā kopsummā 21000,00 Ls. Es esmu visos iespējamos melnajos sarakstos. Manassaistības jau ir sekmīgi nonākušas pieTiesas izpildītājiem.

Ar šā gada 13. maiju esmu bez darba.Bieži slimoju (gada laikā biju slima 6,5 mēnešus), tas nozīmē, ka nekad vairsarī neatradīšu normāli apmaksātu darbu.

Nākotnes plānu nav un nevar būt.

Visulabu vēlot,

ZandaLapiņa

Zandavairs nejuta ne salu, ne sāpes, ne slāpes. Sāpes, kas viņu mocīja visu dzīvipazuda, izgaisa. Sveces liesma nodzisa. Zanda atkrita uz muguras, atvērtām,nekustīgām acīm viņa skatījās debesīs, zvaigznēs. Zvaigznes likās esam tiktuvu. Tās tuvojās, kļuva lielākas, baltākas, spožākas. Tās aicināja.

Dvēseleraisījās valā no visa, kam vārds Zeme, no visa, kas saistīts ar zemes rūpēm,zemes priekiem. Krita visi valgi. Nebija svarīgi ne mīlestība, ne atzinība, nedraudzība, ne sāpes, ne kaisles, ne atkarības. Tur, kur viņa dosies, nav tādujēdzienu. Atbrīvojusies no visa, kas pieder Zemei, dvēsele brīva un līksmatraucās pretī gaismai. Baltai, atdzimšanu sološai gaismai, mūžīgai gaismai.

Manabrīvā dvēsele.

Brīva?

Pavisambrīva...