Ak, ziema, ziema!!!

„Balts, baltā krāsā viss balts...” tā dzied dziesmā, un šodien pie mums ir tieši tā. Balta debess, balta zeme, baltas taciņas, balts asfalts, balti koki, baltas mājas un balts arī gaiss. Un tikai cilvēki kā tādas baltas ēnas klīst pa šo balto pasauli. Citiem vārdiem sakot, naktī bija uznācis smalks un blīvs sniegs, kas turpinājās arī no rīta un visu pasauli apbēra gluži kā ar miltiem. Pat simtlatu bezdarbnieki nespēja savākt visu šo sniega gūzmu. Ap pusdienām sniegs it kā pierima, bet īstenībā sniegu vienkārši nomainīja  tikpat sīks un balts lietutiņš. Es to visu, protams, uzņēmu ar neviltotu smaidu, jo šodien pēc 71 sala dienas beidzot bija uznācis pamatīgs atkusnis. Tomēr, kad aizgāju uz šķūnīti pēc malkas, sajutu zināmas bažas par ārā notiekošo. Uz šķūnīšu jumtiem sniega kārta dažuviet sasniedz pat 40 cm, bet te no gaisa nāk ne vairs sniegs, bet gan lietus. Ja šis lietus sasūksies sniegā, tad var rasties tāds svars, ka jumts var neizturēt un  ielūzt!  Kā saka Aivars, lieta ir nopietnāka nekā jūs domājat!

Es jau esmu daudzreiz pasvītrojis, ka uz Mežvaldi esmu atbēdzis no savas iepriekšējās dzīves un pie tam ne tik daudz no garīgās, cik no materiālās. Es vairs negribu strādāt. Ne algotu darbu, ne kādu citu privātu. Vienīgais, ko es atzīstu, tā ir malkas sagatavošana, bet tas jau nav darbs, bet tikai azartam līdzīgs vaļasprieks.  Man ir vesela kolekcija ar cirvjiem un zāģiem un pāris profesionāli āmuri, bet tas tad arī ir viss. Es domāju, ka to sniegu no jumta vajadzētu notīrīt, bet izrādās, ka man nav neviena pienācīga darbarīka. Lāpstas, dakšas, grābekļi un kapļi ir palikuši pie bērniem vai Aivara. Arī kāpnes, kuras pie šķūnīšiem stāvēja kā tāds koplietošanas inventārs, kāds bija pievācis. Citiem vārdiem sakot, tās bija prihvatizējis mans šķūnīša kaimiņš. Es bez šaubīšanās tās paņēmu un uzlīdu uz tās klētiņas jumta, bet kā vienīgo darbarīku atradu kādu dzelzs grābeklīti, un ar to tad arī sāku to sniegu šķūrēt lejā. Kādu daļu jumta tiešām arī notīrīju, bet tad padomāju, ka jumta šķindeļi ir stipri vien sapuvuši, un  es varu izkrist cauri, bet tā kā klētiņas durvis ir aizslēgtas, tad, iekritis iekšā, es pat nevarētu tikt laukā. Nokāpu lejā lai atslēgtu durvis un vispār attīrītu izeju, un tikai tad apdomājies sapratu, ka es tak plānveidīgi  gatavojos „caurkrišanai”!  Tad kāda vella pēc man jākāpj augšā, lai kristu lejā?!!! Tā tikai bērni ar kartona gabalu zem dibena laižas lejā no leduskalniņa. Uzreiz nomierinājos, aizgāju uz veikalu, kamēr nav sākušies plūdi, paņēmu pāris pudeles alus un atkal jūtos  kā baltais cilvēks, kuram nekas nav jādara un nav vajadzīgi nekādi instrumenti. Izņemot, protams, cirvi ...  un alus pudeli.:))