Mēs ar Aivaru un malka

Teikšu kā ir: man ar Aivaru ir zināmas problēmas.  It kā pat ne ar Aivaru, bet ar viņa malku. Aivaram ir liela māja ar divām istabām otrajā stāvā, un par pirmo stāvu te nebūtu pat ko runāt. Lai visu šo saimniecību apsildītu, ir vajadzīga arī malka, ar kuru viņš kurina centrālo apkuri. Tas viss it kā būtu pareizi, bet es nevaru saprast, kāds idiots viņam ir iestāstījis, ka ir izdevīgāk kurināt nevis sausu egli, bet gan zaļu alksni. Un nu viņš iet uz upmalu un tās stāvajā kraulē cērt alkšņus un pat dažu labu gobu un tad ar vinčas palīdzību tos velk augšā, zāģē klučos un tad uz ragaviņām tālāk uz māju. Un kurina.  Es viņam skaidroju pēc visiem siltumtehnikas   likumiem, ka zaļu malku kurināt nav izdevīgi, jo liela daļa siltuma tiek izlietota koksnes žāvēšanai, ko vasarā saule var izdarīt viegli un par velti. Aivars to visu klausās ar ļoti nopietnu sejas izteiksmi, un man pat liekas, ka viņš kaut ko arī saprot, bet kad es esmu beidzis, viņš pieceļas un saka: nu labi, tad tu palīdzēsi tās ragavas ar malku uzvilkt augšā? Es saku, ka viņš ir neizglītots un nodzēries šoferis, kuram par degvielas vērtību ir vienādi plašas zināšanas , vai tā būtu kosmiskā raķete, vai katls mellajā virtuvē, kur vārīt cūkām runkuļus, vai vēl jo vairāk – pudele ļergas. ...  Nu kā nu nepalīdzēšu! Skaidrs, ka palīdzēšu.