Lūriķes stāsts.N.3.

     Atkal esmu piepilsētas autobusā.

Agrs rīts,braucēji daudz,steidz uz darbu lielpilsētā.Daudzus pazīstu ,citus tikai ievērojusi.

Pietura.Kādi padsmit iekāpt gribētāji.

 Katru rītu braukājot,esmu ievērojusi  kādu jaunu vīrieti(V.) garā mētelī,""pižikā"",4dienu bārdas rugāji sedz viņa seju,kurā ievilktas mazliet nepieskaitāmajiem raksturīgās līnijas.Viņš izmisīgi vienmēr steidz iekāpt pirmais un skriešus pa salonu meklē vietiņu,kur piezemēties.Tā meklēšana notiek interesanti-ieskatās visiem sejās-tas neder,tas arī nē.Parasti apsēžas viens .Reizēm ne no šā ,ne no tā pielec kājās,kādu uzrunā.

   Šorīt redzu,ka vīrietis ,kamēr citi kāpj autobusā,skraida gar autobusu un ko meklē zemē.Visi sakāpuši ,šoferis jautā vai vīrietis arī kāps,bet V. izmisis saka,ka latiņu pazaudzējis.Šoferis teic,ka par velti nevedīs.V.lūdzās,ka vēl pameklēšot.Viņš kādas desmit minūtes garajā mētelī izmisīgi RĀPOJA gar pieturu,bet ko pustumsā un sniegā saskatīsi.Izkāpj šoferis,abi meklē,bet...nekā.Pasažieri sāk kurnēt,jāsteidzas taču uz darbu!Jau 15 minūtes aizritējušas.Šoferis strikti saka,lai maksā,ja nē,lai kāpj laukā.V.pagiežas pret pasažieriem un asarām plūstot lūdzās,lai iedod latiņu.sKāda ieviete atcērt,ka lats liela nauda,lai iet meklēt....šis izlec no autobusa,apmet līkumiņu,ielec atpakaļ.Pasažieri jau sāk skaļi V. strostēt!V. apsēžas un laukā nekāpj,asaras birst...šoferis jau sāk nikni kliegt.Pieceļas viena sieviete un iedod V.latiņu.

Pazinu sievieti,dzīvo viena audzina savus divus puišeļus,raujas pa trim darbavietām ,lai puikas un sevi pabarotu.Jūtu,ka man kaut kas slapjšs un sāļšs pārrit pār vaigiem....