Lūriķes stāsts N.1.

Kad kupenas līdz ausīm,malka šķūnītī rūk,domas griežas uz saules pusi.Parakņājos sava datora atvilknītēs un atradu vienu jauku vasaras stāstu!

 Bija karsta vasaras diena, jūrmala,neviena cilvēka,tikai es ,aiz kāpas baudu saules un stiprā vēja sāļos glāstus....

  Dzirdu,neesmu viena-pa skujām piebirušu taciņu ,tuvojas divi gājēji-vīrietis un sieviete.Abi pusmūžā.Sievietei gaiši svārciņi,blūzite atpogāta,apaļīgās krūtis sedz sniegbalts krūšturis.Abi mīļi apskāvušies,smejot,jokojot,tuvojas man un pazūd aiz blakus kāpas.Ko man darīt-bēgt?Būtu muļķīgi,nolēmu palikt un izlikties neredzama.(pārvērtos par kaiju) Taču netraucējam viens otru!

 Saausos,mani kaimiņi,pavisam kaili,atkal draiski jokojot un smejot dodas uz jūras pusi.Cik viņiem skaisti augumi!Sievietei nepavisam nav celulīta,kaut apaļīga,vīrietim sirmums manāms,bet augums vingrs.Sieviete bez minstināšanās metās lielajos viļņos,vīrietis stāv un noraugās jaunavīgajā sievietē,kā viņa ar savu augumu tvarsta lielos viļņus-no pirmā līdz pat devītajam.Beidzot vīrietis neiztur un arī dodas viļņu rotaļā.Un devītasis vilnis todien bija vareni varens-nogāza abus draiskuļus no kājām un pirmais vilnis ļāva abiem piecelties...Apnikuši iet ar viļņiem rotaļās,sieviete un vīrietis baudīja smilšu peldes.Vārtījās,līdz līdzinājās smilšu cilvēciņiem.Un atkal jūras spēles.....Līdz arī tās apnika un viņi stāvēja apskāvušies un ko dudinām,smejoties...man apnika....

 Tad abi pazuda aiz kāpas un .....varu tikai iztēloties tās rotaļas,kas tur turpinājās.