kaut kas tepat bija..

..bet pazuda, tā parasti saka - tepat mēles galā bija...

tā par mani - kaut ko gribēju uzrakstīt, bet ai, atmetu ar roku - kaut kur rakstāmais pazuda... izzuda.. izgaisa - laikam jau nebija svarīgi....

vispār tik daudz kas vairs nav svarīgi, kļuvis mazsvarīgs, atceros kā gribējās man ar` vilcienā būt, kaut uz trepju pakāpieniņa piemesties, tak es tiku pat vagonā, lepni sēdēju, pa logu šad tad pastījos, kas notiek apkārt, bet tā amoka skrējienā traucos kaut kur, gribas teik uz elli, un te nu esam... bet vairs tas vilciens nešķiet svarīgs, pat uz tām trepītēm negribas sēdēt, mierīgi pametu savu kupeju - atvainojiet, bet man šajā stacijā vajag izkāpt, nē nē līdz galam neesmu nokļuvusi, vēl biļete derīga - ko tad bēdz tik ātri no vilciena?  nu vienkārši man vairs tas galapunkts neinteresē - es jau zinu, kas galā būs, es meklēšu citu vilcienu ar citu mērķi.... bet kādu?

nu re... tas apraxta manas sajūtas - kādu mērķi? ko es vēlos? man šķiet ka ir cilvēki kas savu mērķi vienmēr zin, visu mūžu uz to iet...

un ir tādi, kas to mērķi sasniedz fixi - ains cvai, drai - un tā visu mūžu - kā nolemtie, katru reizi meklē atkal un atkal citu mērķi pēc kā tiekties... eeehhh.... tas ir kā būt nosodītam - vienmēr tiekties pēc jaunas zvaigznes, kad izvēlētā sasniegta....

sasodītā neapmierinātības sajūta!