kad piegriežas viss jau no paša rīta un jaunā gada sākuma...

... tad sirds sažņaudzas - laikam nāk apjausma, ka tā nav labi, bet ko - padarīsi? ja vienīgais ko vari pateikt - man pie kājas, bet īstenībā, tas tāds asarās sašņurcis plāksteris, pie kam brūcei stipri par mazu piegriezts....

eh..

daži sliktos laikos nodzeras, daži atgriežas pie atturībnieka dzīvesveida, a ko padarīsi? ja alkohols negaršo vairs, kā senāk? un kā par spīti visādu dzērieniņu ta pilni plauktiņi... bet nav jau laika apsēst (kā senāk) un iemalkot, jo jāstrādā, jāpelna piķis, kāposts, jārubī... nu nekādi citi apzīmējumi par to ka strādā melnās miesās vairs prātā nenāk.... bet gribas tā slaidi pateikt ko es par savu darbu domāju....

ja tā padomā, es spļauju dievam acīs, bet nekam labam mēle neveras (nelokās?) ... sasodīts, sasodīts - nu gribas tik lamāties... tas par manu darbu, ja to tā var apzīmēt.. vispār jau varētu manā vietā kādu robotu ielikt - es domā, ka tas to ar varētu paveikt, jo šajā firmā un šajā vietā iniciatīva netiek vērtēta, šeit cilvēks ir tikai fons uz kura dažiem imitēt vētrainu darbību (vē!!) bet nopietni, pirmo reizi mūžā strādāju vietā, par kādu visās mārketinga un personāla pamācībās rakstīts, ka tieši šādi nevajadzētu strādāt - vai nav ironiski?.... ja nebūtu skumji stulbās sajūtas varētu ironizēt, bet diemžēl es tur strādāju (laikam, ja to var saukt par strādāšanu)... un tādēļ laikam vajadzētu paklusēt, bet kā jau teicu - a man pie kājas.. tadadratdattaāā`tā.... :D

karoče, par darbu un vietu kur strādāju mani apskauž daudzi, es tik nesaprotu - kādēļ es jūtos tur tik sūdīgi????