lapsigaa: nevajag shito "mums"nevietaa lietot. tas, kas "jums"ir aktuaals, nav aktuaals "mums"

un vispaar, sado pa mazo vairs nav modee. un tas,par ko shis ieraksC, ir vistiiraakaa sado pa mazo forma. un nav nekaada mistiska kaada,kas to saapi kustina, jo NEVAR izkustinaat to,kas stingri nospriegots. taatad- probleema ir pashaa un pashas aizsardziibas mehaanismaa, ja visaadi sveshi vazaajas pa apsargaajamo teritoriju, da bez probleemaam tiek klaat strateegjiski svariigiem objektiem.

tobish- nav ko citus vainot,ka pati vainiiga.

RIMATE: tas pierāda tikai vienu ...mēs esam cilvēki un turpinām dzīvot!

TicCerMil: Tas tikai liecina ka līdz galam nav izsāpēts.
Kad viss izdeg līdz pelniem, tad vairs nesāp, tu uz to vari raudzīties pat ar humoru:)))

Daags2: :)...ar laiku it kā atlaiž...bet tad uzviļņo atmiņu viļņi un izrādās, ka tā sāpe tepat vien ir....un takal sāp. Ir lietas, kuras ar laiku atlaiž un kļūst mazāk sāpīgas,...bet ir lietas, kuras nekad neatlaidīs un tā sāpe viļņos vienmēr.....kamēs mums sāp, tik tiešām vēl esam dzīvi. Skarbi, bet tā ir.
Un katrs jau ir savādāks, ir tādi, kuriem viss pa barabanu.....bet ir tādi, kuriem sāpēs vienmēr...tādus mūs dievs radījis.

Sonnenschein: ja sāpei ļauj dzīvot, tā dzīvo un sāpina! daudzus gadus..... un pēc tam kāds atvieglojums!!! un domā kāpēc vajadzēja ļauties! zaudēts laiks uttt.... un atkal pārmetumi.... neļauj būt sāpei prioritārai, lai dzīvo mazmazītīņā kaktiņā un cieš klusu! :))

crossing: vēl tikai janoskaidro... sāp mums par citiem, jeb sāpe tīri egoistiska :))

TicCerMil: Man mīlestība man ļāva izsāpēt līdz galam. Privātīpašnieciskums liek mums sāpi turēt kā ķīlu par pārinodarījumu. Tikai īsta mīlestība ļauj otram cilvēkam būt brīvam un nepieturēt sāpi sevī.:))))