Populārā mitoloģija. Urķēšanās kā pētniecības un pašizziņas instruments.

Mēs joprojām dzīvojam Tumšajos Viduslaikos.

Tumšie Viduslaiki vēl nav beigušies.

K. Vonnegūts. Līķu Pēteris.

Man patīk oriģinālais termins. Dark Ages. Tumšie gadsimti, tā sacīt. Kopējā kontekstā – žetons nelaiķa vecajam nīgrulim. Viņam daudz kur taisnība. Gan ir, gan droši vien vēl būs. Pat pārāk daudz.

Melš arī, ka nu mēs dzīvojot vērtību pārvērtēšanas laikā. Točna melš.

Vienudien, ķēpājoties te gar kādu pasākumu, aizdomājos par tādu lietu, kā mitoloģija. Nē, ne jau tas apdauzītais akmens tantuks, gar kuras ģipša kopijām slienājas tūristi. Lai gan arī ar to saistās kāds mīts. (par šamējo – vēlāk, ja sanāks)...

Aizdomājos par citādu lietu.

Ja tā labi paņem, tad sanāk, ka jebkura civilizācija, vai, teiksim, kultūra, vai sabiedriska iekārta, viens alks, kā dēvējam jebkuru it kā organizētu it kā homo it kā sapiens grupiņu, dzīvo tīri labi organizētu mītu sistēmā.

Un nav svarīgi, vai šos mītus personificē bezrokaini marmora sievišķi, vai ar bronzas krāsu notriepti bungas dauzoši vai taurējoši puišeļi.

(Kā nu tur bija – peld kuģi – sveicina puisīti. Lido lidmašīnas – sveicina puisīti. Tikai atnāk pionieri un visu piedirš.)

Bet nu pie mītiem.

Teju katrs svaigi pārorganizēts ļaužu pūlītis skaļi ar lielu pompu pasludina vecās sistēmas satriekšanu, dezavuēšanu utt... Muļķības. Mīti ir dzīvelīgāki, kā varētu domāt. Tie vienkārši tiek uzprišināti un pielāgoti, neviens pat negrasās no tiem tikt vaļā. Ja novāc špahtelējumu, diezgan papretīga bildīte sanāk.

Ņemsim, piemēram, veco labo mītu sistēmu par baltās (dzeltenās – da jebkuras – izkrāso pats!) rases pārākumu. Teiksiet, atstiepās vēl spožajos 18...-tajos un R.I.P.?

Mārrutku jums.

Labi, līdz XIX gs., un pat drusku vēlāk tas tika pasniegts tādā formātā. Vēlāk jau būtība nemainījās. Radās it kā jauni mīti. Teiksim, par āriešu rases (variants – darbaļaužu klases, reče, teju dzeja sanāk!) vadošo lomu, piemēram. Vai par citām vadošām lomām.

Domājat, ar tiem arī ir cauri?

Divus mārrutkus tai pašā vietā.

Ar ko gan labāks vai būtiski atšķirīgāks ir mīts par kādas atsevišķas nācijas (vai cilvēku grupas, maigi sakot...) tiesībām, teiksim, demokrātijas (arī labi iesmirdis mītucis, ja tā labi paurķējas...) vai citas uzskatu sistēmas, vērtību (vai cilvēces nākotnes, ja tā skaļāk pabļaun), bet faktiski savu interešu labad, kad vien iegribas, darīt visādas cūcības, ko vien iegribas, kur vien iegribas, kam vien iegribas un kā vien iegribas?

Var tak jebkuru širmīti piekarināt. Vai birciņu. Vismaz aizbildinājumu. Teiksim, par labīšu amīšu cīņu pret sliktīšiem.

Ņemsim to pašu demokrātiju. Nekas jauns tas nava. Tiktāl aizdomājās (jeb tik zemu krita) jau senie hellēņi un, gluži tāpat, kā komunisti vai pašmāju cīnītāji ar krīzi, metās īstenot kārtējo murgaino ideju, iepriekš nepārbaudījuši uz dzīvniekiem.

Nu un toreiz senie grieķi jau arī... Dabūja uz kakla demagogu valdīšanu. Viņiem gan tā, par laimi, īpaši ilgi nevilkās, dodot vietu progresīvākām pārvaldes formām. Vai vismaz efektīvākām. Nu, tur nāca visādi tirāni, diktatori, tēva, mātes vai citu radu (izkrāso pats!) slepkavnieki utml. Paši zināt, kādas tās valdīšanas mēdz būt. Atšķiras jau tikai birciņas.

Un akal aurē tālavas tauristi, meklē kārtējo vadošo lomu.

Varētu jau vēl izpausties mīta par brīvo uzņēmējdarbību (variants – plānveida ekonomika, apakšvarianti – cīņa ar zvirbuļiem, kukūrudzi utt.) kā vispārējas laimības un pārpilnības garantu (ceļu lauku karalienei! Balsojiet par Albertu Kaulu utt...), bet slinkums. Un negribas filozofēt par ekoloģijas lietām. Un vietas arī pamaz.

Nu labi, tas nu būtu lielos, tā teikt, globālos rāmīšos.

Mazākos rāmīšos aina ir tāda pati.

Urķējies, kur gribi, plīvo pelējuma un naftalīna smaciņa. Sākot ar augstām paidagoģiski psicholoģiskām matērijām un beidzot ar seksu. Jautri vispār.

Bet nu, kā, uzdodot sevišķi pretīgu matemātikas kontroldarbu, teica vecā Detlavtante, uzēdām.

Vismaz viens no mītiem ir ar galiem. Tas, kas saistās ar to marmora tantuku.

Kāds no variantiem vēsta, ka sievišķa rokas noskaldījuši skaudīgie, merkantilie vīrišķi. Jo oriģinālā damsīte, pozējot tēlniekam (toreiz fotogrāfija nebija pat iedīglī, ja nerēķinām camera obscura) ar abām ķetnām it kā esot turējusies pie vīrieša maka!

Ne vella! Pirmām kārtām, tajos laikos nebija ne papīra naudas, pat ne kredītkaršu, ne īstas naudas.

Vispārīgi ņemot, tais laikos pat bikšu nebija, tātad kabatu, kurās turēt maku, ne tik. Visas vērtības turēja nevis portmonejos, bet baļļās, mucās, lādēs un tamlīdzīgās vietās, ko ar rokām vien neapķert un nenoturēt. Teiksim, maisos. Lai manta būtu pilnīgā drošībā un pārvaldīšanā, vajadzēja tai sēdēt virsū! Ja nu vienīgi tie maisi – un arī tikai zem acīm...

Nesaprotami – kā tolaik iztika valdīšana? Zviedru banku tak arī nebija.

Tomēr arheologi tantuku skulptūras bez pakaļām pagaidām nav izrakuši.

Vai nu mīts ir garām, vai pētnieki slinko? Varbūt karojošu feministieņu sazvērestība?

Par labu mītam liecina viens vienīgs izņēmums.

Ir, ir uz pasaules vieta, kur ir čum skulptūru bez dibeniem. Vispārīgi rēķinot, bez kājām arī. Tiesa, tās ir vīrišķu statujas. Un bagātības nav atrastas, tātad tās ir sievišķu iztērētas. Par to liecina fakts, ka, spriežot pēc istukānu paskata, tiem neesošās pakaļas tik un tā būtu plikas.

Es runāju par Lieldienu salu.

Varbūt vismaz tur reiz ir bijusi pārpilnības zeme, ko izcūkājusi diža ķibele?

Varbūt vismaz tur reiz ir valdījusi brīvība, brālība un vienlīdzība, kā jau kopš sprancūžu buntavošanās laikiem uz daža laba naftalīnaina lozunga stāv rakstīts joprojām?

Nezinu, bet šaubos.

Ieteikt arī neko negribu. Pat negrasos.

Kā negrasos celt kādu jaunu istukānu.

Ja cilvēks nezaudē tieksmi urķēties, kripatu ironijas un humora sajūtas, tad viss ir OK.

Katra cūka savus dubļus uzurķēs.

Lai gan arī tā ir sava veida mītu sistēma.