|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Piektdiena 13-11-2009 15:54 |
|
72 |
Muļķības VIIIKad cilvēkam iet slikti, viņš meklē cēloni.
Cēlonis dabā parasti bija kāds zvērs vai cits cilvēks - kāda seja uz kuru dusmoties. Iesita vai iekoda, vai gatavojās to darīt, nejaucenis ar seju.
Ja patiesais iemesls nebija seja, tad daba piecieta, ja dusmas tika izgāztas uz kādu nevainīgu mamutu vai līdzcilvēku. Pirmajā gadījumā gaļas kļuva vairāk, otrajā mazāk ēdāju, kas noveda pie īslaicīga apmierinājuma ēdot vairāk nākošajās dienās. Tiesa, mazāk ēdāju vēl nenozīmē, ka vairāk paliek, ko ēst, taču tas ir sīkums un teorijai netraucē.
Kopš tiem laikiem mums joprojām paliek labāk, ja varam savas dusmas izgāzt uz kādu citu. Ja pats esi vien vainīgs, tad slikti - dusmu izgāšana uz sevi nav evolucionāri izdevīga. Sevnogriezti pirksti vai izrauti mati traucē dzīvot. Citiem izrauti pašam netraucē. Protams, ja visi apkārt ir tikpat stulbi dzīvnieki, kā Tu pats.
Mūsdienās, sakarā ar saprāta attīstību, tieksme vainot citus iegūst arvien izsmalcinātākas formas. "Pats vainīgs, ka līdi mašīnai zem riteņiem", "Nevajadzēja mani kaitināt" un "Visi slikti, es tik labs" ir tipiskās frāzes.
Visvairāk par savu psiholoģisko labklājību rūpējas sievietes. Tāpēc arī viņas retāk jūk prātā un meistarīgāk atrod citus, ko vainot savās problēmās. Un nabaga vīrieši, kuriem saprāts strādā pārāk labi, bieži vien aiz nespējas vainot citus dodas pašnāvībā. Nu nav joka lieta, ja ik rītu skujoties, spogulī redzi vainīgo, kam nevar sadot pa mūli, taču nežēlīgi gribas.
Īsti dzīvnieki šo problēmu risina vienkārši: piedzeras, lai atslēgtu pēdējās saprāta paliekas, un tad krauj viens otram bietē. Vai arī, ja spēj organizēties, iet uz ielas piekaut pirmo pretīmnācēju. Tiesa, tā gan biežāk var ietrāpīt būrī.
|
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
