pupiņu sezonas noslēgums

Kad es vasarā lielījos ar savām pandu pupiņām, un it īpaši ar to progresīvajām ravēšanas metodēm, daudzi , tāpat kā Aivars, vēlīgi smaidīja, sak, lai ar ko bērns nerotaļātos – lai tik neraudātu! Man tomēr izrādījās taisnība. Vasara bija sausa, un skaisti izravētie dārzi bez ūdens vienkārši izdega, bet manas pupiņas starp nomīdītajām nezālēm jutās kā Dieva ausī – pavasarī Aivars bija uzdevis krietnu porciju labi sadalījušos kūtsmēslu, bet saplacinātās nezāles augsnē radīja tādu kā mikroklimatu, neļaujot iztvaikot tik vajadzīgajam mitrumam. Taisnība gan, vasaras beigās nezāles sniedzās jau līdz ceļiem, bet toties pupiņu laksti, pākšu pilni, auga jau augstāk par galvu. Kad pupiņas nāca jau pusgatavas, mēs tās vārījām un ēdām turpat vai veselu mēnesi. Un tad kādā jaukā dienā – un tā izrādījās pēdējā vasarīgā diena – es pākstis noplūcu visas un sadalīju divās daļās – gatavās ziemai un pusgatavās – nobriedināšanai mājas apstākļos un tūlītējai ēšanai. Tad visas šī pākstis sadalīju divās daļās, savu daļu sabēru maisā un aizvedu uz mājām, bet otru atstāju Aivara, vai pareizāk sakot, Ilzes rīcībā. Pēc izlobīšanas es ieguvu nepilnu spaini gatavās produkcijas. Aivaram tika apmēram tikpat daudz, bet ja pierēķina tās pupiņas, ko apēdām svaigā veidā, tad var atzīt, ka šī mūsu operācija ir izdevusies godam. Šodien, kad laukā smīlā sīks lietutiņš un laukā jāiziet no mājas tik daudz, lai atnestu kamīnam malku un aiztecētu līdz bodei pēc alus, ir īstā reize izvārīt pupiņas. Pie saceptas krūtiņas ar sīpoliem šīs vārītās pupiņas ir fantastiskas!  Ēdamas tāpat kā pelēkie zirņi, tikai ir daudz maigākas un ar plānāku miziņu. Man to ir tik daudz, ka pietiks ziemā ko pašam ēst un ar ko pacienāt radus un draugus. Vārdu sakot, līdz nākamajam pavasarim!