Dienasgrāmatas (blogi)

2009. gada 7. oktobris

            Vasara nu ir pagājusi. Galīgi un uz neatgriešanos, bet manā dvēselē tā arvien vēl dzīvo un neļauj padoties mierīgam un ierastam dabas un laika tecējumam. Tikai tad, kad mugura bija kļuvusi slapja nevis no sviedriem, bet gan no vēsa  lietus, sāku saprast, ka laikam taču dabā kaut kas ir mainījies. Saule kļuvusi dzeltenāka, bet kalendāra lapiņas jau liecina par septembra pusi un to, ka klāt ir rudens. Nu gluži kā kad teātrī, pirmā cēliena sajūsmināts, esi aizsēdējies bufetē, bet kad ieej zālē, tur jau iet vaļā otrā cēliena konflikti. Un nav ko nožēlot ,jo  visam ir savs laiks. Rudens pirmo krāšņo rotu stipri vien pasteidzināja salnas. Bērzi nodzeltēja un pat paspēja nomest daļu dzelteno lapu, kļavu sarkanās lapas aicināt aicināja izbaudīt krāšņo rudeni, bet tad tās notrieca pēkšņais lietus un vējš. Osis aiz mana loga jau kuro dienu stāv pliks kā no pirts izbēdzis. Bet tie koki, kuri nepasteidzās, tāpat vien stāv zaļi un veselīgi. Vārdu sakot, pilnīga nesaprašanās.

            Vakar nolēmu uztaisīt nelielu pastaigu pa sen pazīstamām vietām un pabaudīt rudeni, pie viena varbūt arī pameklēt kādu irbeņu ogu.  Jāsaka uzreiz, ka diena bija izdevusies: reti melni mākoņi ar zeltītām maliņām un lietus draudiem pa vidu, bet apkārt dzeltena rudens saule. Un dzeltens viss un visapkārt. Eju pa ierasto ceļu uz Zemeņu izcirtumu. Mazdārziņos vēl zied asteres un samtenes, bet dālijas jau nokodusi pēdējā salna. Kaukāzeņu zari vai lūzt no augļu pārpilnības, zem ābelēm vesels ābolu klājiens. Ej un ņem ko gribi – visiem pietiek un nevienam vairs nevajag.   Bet lielveikalos par dārgu naudu mums piedāvā poļu ābolus. Un ne tikai to vien. Tieši pirms mēneša uz kādu tusiņu nopirku skaistu vīnogu ķekaru, bet kaut kā tas tā arī palika līdz galam nepaēsts. Pagāja nedēļa, divas, bet vīnogas tādas arī palika kā tikko no veikala atnestas. Tagad traukā uz galda tās stāv jau veselu mēnesi, un nekādas vainas. Tikai mazākās beidzot ir it kā nedaudz apvītušas. Lūk, tāda ir tā mūsu krīze! Tādas ir manas pārdomas, ejot pa dzeltenām lapām piebirušu ceļu, bet gājiens vēl tikai sācies.