|
|
perpetuum_mobile dienasgrāmata
| Ceturtdiena 15-10-2009 12:11 |
|
2 66 |
MuļķībasVecais sakārnis jau kuro dienu klīda pa mežu. Pirms nedēļas bija padzirdējis, ka kaut kur mežā esot dūmakaina noriņa, kurā viens vecs vācu vecis vecā vara vannā vāra vecas vācu vāravas.
Sakārnim tas likās pretdabiski, ka meža vidu, kur ir tikai koki, zvēri, putni un citas piepes, atrodas šitik pretīgs un dabu aizvainojošs vara gabals. Šo netaisnību vajadzēja likvidēt, un uz avīzei noplēstas stērbeles speķainajā plikādas kažociņa kabatā ar drebelīgu roku jau bija sarakstīti vairāki stipri un pat nekrietni izteicieni, kurus atbilstošajā brīdī būtu jāpasaka vecajam vācu vecim pirms demonstratīvas vannas apgāšanas un vārītās vāravas sabojāšanas līdz neēdamībai. Ka tikai neaizmirstās uztraukumā, to sakārnim būtu grūti sev piedot. Viņš pat nopietni domāja par šo spēka vārdu iegaumēšanu, taču baidījās, ka tad radīsies kārdinājums to lietot vēl un vēl.
Drebelīgā sakārņa elpa jau nedaudz čīkstēja, taču viņš bija ciets vecis, un nekas viņu nespēja novirzīt no uzsāktās takas. Pat pretīgās sēnes, kas šai rudens laikā bija vienīgā pieejamā barība, ja paveicās, ar nedaudz gaļas kāpuru veidā.
Sakārnis sajuta nepārvaramu vēlmi atviegloties. Kaut kas tāds nebija noticis jau veselu nedēļu, un šādu izdevību nedrīkstēja laist garām. Pieķēries mazai eglītei un nedaudz tajā iekāries, jo pastīvās kājas neļāva tupēt, sakārnis kļuva par mārciņu vieglāks. Mirkļa eiforijas vadīta, sarepējusī un netīrā roka pati sataustīja avīzes gabaliņu ar spēka vārdiem un ar to nedomājot notīrīja maizes izejas vārtus.
Skārnim nodarītais līdz apjēgai aizgāja tikai aizsienot bikses ar pakulu striķi un apcerīgi veroties tajā, kas reiz bija viņš pats. Mute ar sakniebtajām lūpām viegli pavērās, un viņš sajuta karstumu uz muguras. Nolāpīts, nu spēka vārdi bija nesalasāmi, un arī iegaumējis viņš tos nebija! Sakārnis noslīga uz ciņa un brīdi neelpoja. Taču tad saule iespīdēja viņa labajā, asarojošajā acī, un viņš saprata: kāda augstāka vara bija vadījusi viņa roku, tādējādi liekot saprast, ka vara vannas atrašanos mežā ir jāpiedod. Un augstāku varu nedrīkst nicināt, ja tā tik maigi un saprotami vada pa dzīvi.
Atvieglojies visādās nozīmēs, sakārnis aši piecēlās un devās uz māju pusi. Viņa mugura bija taisnāka kā parasti, un acīs spīdēja laimes asariņa. Dzīve ir skaista un neizdibināma.
|
luuse: Vai Tu smejies?:)) #1 2009-10-15 12:32
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
