atiecibas gimene

ATIECĪBAS ĢIMENĒ

Ģimene ir ikvienas sabiedrības pamats. Pirmo ieguldījumu personības attīstībā un izaugsmē sniedz ģimene, bet tikai pēc tam skola, augstskola, darbs un dzīve. Personības veidošanos būtiski ietekmē attiecības ģimenē. Mēs mācamies no tām gan apzināti, gan neapzināti, bieži vien dzīvē atkārtojot attiecību modeli, ko esam novērojuši savā ģimenē. Tāpēc īpaši svarīgi, lai ģimenē valdītu saskaņa, draudzīga atmosfēra un uzticēšanās.

Vecākiem ģimenē ir vadošā loma. Viņi ir atbildīgi par bērna audzināšanu. Jau no mazotnes vecāki ieaudzina apzināties katra ģimenes locekļa nozīmi un pienākumus. Sakārtotas un mierīgas attiecības ģimenē ikvienam cilvēkam rada prasības pēc tādas pašas vides sev apkārt ikdienā. Vecāki ir balsts, kas bērniem palīdz veidot attiecības ar tuviniekiem vienaudžiem ,skolotājiem.

Vecākiem ir jāatceras, ka lai gan bērnam ir savas iedzimtās īpašības, jau no mazotnes viņš cenšas atdarināt sev tuvos cilvēkus. Bērns lieliski prot uztvert vecāku labās un sliktās īpašības. Tādēļ svarīgi atcerētie – kādi esat jūs paši, tādi būs arī jūsu bērni.

Veselīgas ģimenes pamatā ir sekojoši pamatprincipi:

• cieņa,
• mīlestība,
• iejūtība,
• uzticēšanās,
• pienākuma sajūta.

Lai vecāki bērniem spētu ieaudzināt cieņas jūtas, vispirms viņiem jāizjūt cieņa vienam pret otru. Konflikti, ķildas vecāku starpā nelabvēlīgi ietekmē bērnus. Izjūtot sarūgtinājumu, viņiem ir grūti cienīt sev tuvus cilvēkus, kas savstarpēji nesaprotas.

Tādēļ vecākiem jāzina, ka, ģimenes dzīvē sastopas divas dažādas individualitātes, kurām ir savi ieradumi un savas rakstura īpašības. Nav jācenšas uzspiest otram savu gribu, bet jāmācas iejusties cita lomā. Īpaši svarīgi, ja ģimenē ir bērns, kas visu vēro un mācās no saviem vecākiem.

Vecākiem ir jājūt cieņa arī pret savu bērnu. Par neveiksmēm vai nerātnībām norājot citu klātbūtnē, tiek aizskarta bērna pašcieņa. Tas izraisa neuzticēšanos vecākiem, kuri tomēr ilgu laiku būs vienīgais atbalsts, mīlestība un autoritāte. Vecākiem jāsaprot, ka neviens bērns nav ideāls, ne vienmēr bērns spēs piepildīt lolotos ideālus. Tomēr svarīgi bērnu cienīt par to, ko viņš spēj, jāizceļ viņa labās īpašības un darbi. Nedrīkst nopelt, jāmāk cienīt savu bērnu pat to, ko viņš ir spējis paveikt.

Būtiski ģimenē ieaudzināt arī cieņu pret vecākiem cilvēkiem. Vispirms jau pret vecmāmiņu un vectētiņu. Bērnam jāizskaidro vecuma īpatnības – nespēju tik intensīvi strādāt, ātri kustēties, sliktāku atmiņu, redzi un dzirdi, ātrāku spēku zudumu un nogurumu. Bērnam jāstāsta kā palīdzēt un izrādīt cieņu vecākiem cilvēkiem.

Savstarpēja mīlestība ir ikvienas ģimenes pamats. Ik dienas steigā nevienmēr ir laiks izrādīt mīlestības jūtas, jo jāizdara tik daudz sadzīves darbu u tml. Tomēr neaizmirstiet pateikt mīļus vārdus saviem bērniem un tuviniekiem, tie spēj iepriecēt vairāk nekā, kas cits.

Veselīgas ģimenes uzdevums ir bērnos ieaudzināt iejūtību. Tā būtu iejūtība gan pret cilvēkiem, gan pret visu dzīvo radību. Bērniem ir jāmāca uzklausīties citos, iejusties citu lomā un palīdzēt tiem, kam tas ir nepieciešamas. Mīlestība pret dzīvniekiem un dzīvo dabu ir veselas, attīstītas un stipras personības rādītājs.

Vecākiem ģimenē ar iejūtību vajadzētu uzklausīt bērna pārdomas par notikumiem, izdošanos vai neveiksmēm. Tas veicina tuvību un savstarpēju uzticēšanos. Neiejūtīgi, noraidot bērna tieksmi izrunāties par viņam svarīgām lietām, jūs viņu atgrūžat un atsvešinieties.

Uzticēšanās rodas pamatojoties uz godīgumu un solījumu izpildi. Uzticoties citiem cilvēkiem ir iespējams izbēgt no lieka aizdomīguma, greizsirdības, meliem. Tomēr cilvēka uzticība ir jāiemanto.

Meli ir gļēvulības izpausme, jo tie izriet no bailēm par savu rīcību. Tomēr lielā mērā bērnu melos ir vainojami vecāki! Sākotnēji bērni tia ikvienam vecāku vārdam. Ik viena vilšanās vai bērna piekrāpšana ar liekiem solījumiem, vairo neuzticēšanos. Galu galā nav nekāds brīnums, ja bērns vairāk uzticas saviem draugiem nevis vecākiem.

Jāatceras, ka nekas nemodina tādu cieņu un uzticēšanos, kā prasme turēt doto vārdu un solījumus.

Pienākumus, kurus uzņemas labprātīgi, parasti cilvēks neizjūt par apgrūtinājumu. Tādēļ īpaši svarīgi jau no mazotnes bērnu pieradināt pie dažādiem pienākumiem – sākumā vieglākiem, tad – grūtākiem. Tas ļauj cilvēkam pierast pie pienākuma sajūtas, un turpmākā dzīvē palīdz risināt ikdienas problēmas un sasniegt nospraustos mērķus.

Vispirms bērniem jāiemāca uzņemties rūpes par ģimenes locekļiem, īpaši slimības gadījumā. Turpmāk ir svarīgi modināt viņā sajūtu būt vajadzīgam un noderīgam.

Jāatzīmē, ka pienākuma sajūta veicina tādu sekojošu rakstura īpašību veidošanos:

• neatlaidība,
• godkāre
• drosme un vīrišķība.

Būtisks vecums cilvēka dzīvē ir pusaudža gadi. Šai laika posmā novēro īpašu tieksmi pēc neatkarības, patstāvības, apkārtējo atzinības un cieņas. Tieši pusaudža gados bieži vien novēro vecāku un bērnu atsvešināšanos. Bērni vecākus uzskata par vecmodīgiem un nesaprotošiem, turpretim vecāki nezin ko iesākt ar bravurīgiem un ietiepīgiem tīņiem.

Jebkura veida pārliecināšana, nosodīšanai un runāšana šeit ir lieka. Būtiski ir jaunieti- zēnu vai meiteni – neuzskatīt par bērnu, bet gan par pieaugušu cilvēku. Jārespektē viņa viedoklis, jāiejūtas viņa pārdzīvojumos, jāmēģina atcerēties sevi jaunības gados līdzīgā situācijā. Vecāku kļūda bieži vien ir tā, ka viņi ir zaudējuši spēju iejusties sava bērna lomā.

Lai gan liela daļa vainas nesaprašanās gadījumā jāuzņemas tieši vecākiem, arī pašiem pusaudžiem jācenšas vecākiem palīdzēt. Šai laika periodā bērniem un vecākiem ir jākļūst par draugiem. Taču tas nav iespējams, ja bērni cenšas norobežoties, slēpt savus pārdzīvojumus un gaitas. Viņi izvēlas lūgt padomu saviem draugiem. Taču neaizmirstiet, ka vecāki arī spēj dot labus padomus un atrisināt radušās problēmas.

Saglabāt bērnu labvēlību pusaudžu vecumā ir ļoti grūts uzdevums. Tieši no mātes un tēva ir atkarīgs, vai bērni būs labi vai slikti cilvēki, vai viņi būs draugi vai ienaidnieki.

Kā redzams attiecības ģimenē nebūt nav vienkāršas. Tas ir rūpīgi kopjamas un prasa piepūli no visiem. Ne skola, ne sabiedrība cilvēku neietekmē tik lielā mērā, kā vide, kas ir ap viņu jau kopš dzimšanas. Ģimenes dibināšana un bērnu audzināšana ir liela atbildība ne tikai pret sevi, bet arī pret visu sabiedrību. Veselīgas attiecības ģimenē ir ķīla pilnvērtīgu un stipru personību attīstībai.