|
|
Dienasgrāmatas (blogi)
| Neurosis, 06-10-2009 23:20 |
|
1 75 |
|
Tas bija negaidīti un šausmīgi, mēs uzzinājām par šo epidēmiju un izlēmām ieslēgties savā miteklī uz nenoteiktu laiku. Sieva palīdzēja aizlīmēt logus un durvju spraugas; es gan apšaubīju, vai šīs darbības mūs pasargās pilnībā, taču mēs centāmies, un vismaz kāda drošības sajūta parādījās. Cerējām, ka slimības skartie cilvēki ar kastaņiem vai akmeņiem nemetīs pa mūsu logiem. Mēs aizvilkām aizkarus, ieslēdzām radio un trīcošām rokām gatavaojām vakara maltīti. Naktī es daudz murgoju un iztēlojos to, kā būtu pēc divām nedēļām iziet ārpus mājas un redzēt tukšas ielas vai, kas ir vēl ļaunāk, uz ielām redzēt pakritušo cilvēku ķermeņus, un tad iet un klauvēt pie neskaitāmu dzīvokļu durvīm, cerot, ka būs kādi dzīvi palikušie, kuri ar trīcošām rokām attaisīs durvju ķēdi un aicinās mūs uz tēju. Bet tie ir tikai sapņi, varbūtības, bet tagad, pēc vairāku stundu aizmiršanās alkoholā un filmās, mēs centīsimies iemigt. Es vairs nezinu, cik nedēļu ir pagājis, varbūt tikai dažas dienas. Aizkari joprojām sedz logus, un es nemaz negribu skatīties caur tiem uz ārpasauli. Elektrība un gāze joprojām ir pieslēgta, tas vieš cerību. Sākam uztraukties, ka pārtika drīz būs beigusies; jau tagad esam vienojušies, ka ēdīsim tikai reizi dienā un, kad izsalkums būs neciešams, dzersim ūdeni no krāna (tas arī joprojām ir pieejams). Lūdziet par mums, lūdziet, sūtiet cerību. |
MissJones: Šis izskatās pēc tāda modernizēta gabala no "Sievietes Berlīnē" #1 2009-12-15 09:45
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
