par pupiņām

Viena klusa un jauka rudens diena. Gribas jau runāt par atvasaru, bet laikam jau es nedaudz steidzos. Īstā atvasara ir tad, kad visa zeme ir pilna ar dzeltenām kļavu lapām, un saule ir tikpat dzeltena kā lapas. Un pie debesīm skan dzērvju klaigas. Tas vēl priekšā, un, godīgi sakot, es pec tā arī īpaši nesteidzos. Šodien jau otro dienu ņemos ar savu pupiņu ražas novākšanu. Saplūcu 8 spaiņus ar pussausām pākstīm un izbēru šķūnī uz grīdas lai žūst. Palika vēl vesels lērums tādu zaļāku, kuras vēl jau pagatavosies, un bez tam mēs tak dūšīgi ēdam.  Es jau neskaitu tos spaiņus, kurus paši esam apēduši un kurus atdevuši radiem un draugiem. Gluži vienkārši ir prieks, ka raža ir izdevusies lieliska. Aivars smaida. Un saka, ka to pupiņu audzēšanu man laikam esot mācījuši augstskolā. Nu protams, ka augstskolā ! Bija taisni Hruščova aizsāktā  kampaņa par pākšaugu audzēšanu. Mūsu Akadēmijas mācību prorektors biedrs Pogodins (krievs pēc tautības, bet runāja arī latviski) kādu referātu par šo tēmu nobeidza ar vārdiem : nu par spiedīsim uz tiem pupiem, lai viņi aug tā, ka puiši ar rokām galus nevar aizsniegt ! Tā arī spiežam… J))