tas pats jaunais rudens

Vēl vien spoža agra rudens diena. Kokiem lapas vēl tikai sāk dzeltēt un gandrīz vai jāsaka, ka dabas māte vēl tikai piemēģina savas pindzeles – kādu kuram kokam pielietot. Ābelēm pēc krāsas vēl nemaz neprasās – tās ir izdaiļojušās ar sārtu ābolu virtenēm, arī dārzi vēl pilni ar krāšņām rudens puķēm. Vārdu sakot, tā īsti pat negribas ticēt, ka rudens nu jau ir atnācis ar visām juridiskajām tiesībām. Pat krāsni kurināt it kā vēl par agru. Pāris dienas pamēģināju, bet tad naktī bija jāspārda segas nost. Tādā nenoteiktā gaisotnē nodzīvoju pusi dienas, līdz beidzot nolēmu aiziet uz mežu, kaut arī sēņu tur šogad tikpat kā nav. Izvēlējos vienu vecu meža ceļu un nolēmu to izpētīt. Zinu, ka senos laikos no Mežvaldes gāja ceļš uz Ostiem, jeb kā tagad saka, uz smilšu alām. Līdz kuram gadam tas funkcionēja, pat grūti pateikt, bet skaidrs ir viens, ka pēc pēdējo gadu vējgāzēm mežs ir izpostīts līdz nepazīšanai. Lielie meža traktori ceļu ir izvagojuši vismaz pusmetru dziļām grambām, kuras tagad aizaugušas ar grīsli, niedrēm un donīšiem. Ik pēc gabala ceļam pārgāzušās nokaltušas egles. Vārdu sakot, iziešana ir ārkārtīgi sarežģīta. Par sēņošanu nevarēja būt ne runas. Es vienkārši lēnām virzījos uz priekšu, baudīdams meža elpu. Ja neko nevajag un nav jāsteidzas, tad arī iešana nekādas grūtības nesagādā, lai kādi šķēršļi priekšā arī nebūtu. Pāris stundās izklaiņojos pa diviem meža kvartāliem, salasīju četras tārpainas apšu bekas un jutos laimīgs, ka atkritīs sēņu tīrīšana un pārstrāde. Tas arī viss. Dienas nogale tomēr izdevās jauka.