PAULU KOELJU!:))))

Kritiens no ceturtā stāva ir tik pat sāpīgs kā no simtā, un ja jau man jākrīt, tad lai tas ir no cienījama augstuma.

Raudi, dusmojies vai raizējies kā visi normāli cilvēki, tikai neaizmirsti, ka tur, augšā, tavs gars smejas par visām šīm nebūšanām.

Palieciet jukuši, bet uzvedieties kā normāli ļaudis. Riskējiet būt atšķirīgi, bet mācieties nepievērst sev uzmanību. Ļaujiet izpausties savam patiesajam ‘Es’. Kas ir patiesais Es? Tas ir tas, kas tu esi, nevis tas, par ko tevi pataisa citi.

Ja es nedomātu par mīlestību, es nebūtu nekas.

Un ziņa ir šāda: tu mirsi. Rīt vai pēc desmit gadiem, bet agri vai vēlu tu mirsi. Kaut arī tu tam nepiekristu. Kaut arī tev būtu citi nodomi.
Tāpēc labi apdomā, ko grasies darīt šodien. Un ko gribi darīt rīt un visā atlikušajā dzīvē.

Mīlestība ir vienas vienīgas lamatas. Kad tai iegribas mūs pārņemt, tā rāda vienīgi savu gaišo pusi, liedzot saskatīt šīs gaismas mestās ēnas.

Ikviena meklēšana sākas ar iesācēja veiksmi. Un ikviena meklēšana beidzas ar uzvarētāja bargu pārbaudi.

Cilvēka izaugsmei allaž ir noteikta cena, un viņa to maksāja, neko nenožēlodama.

Aizmirsti, ko tev mācīja par zvaigznēm, un tās atkal pārvērtīsies par eņģeļiem, par bērniem, par visu, kam vēlies šajā brīdī ticēt. Tāpēc tu nekļūsi muļķāks, nē, galu galā tā ir tikai spēle – spēle, kas bagātina dzīvi.

Bet mīlestība nesniedz laimi un nekad nav sniegusi. Gluži otrādi, mīlestība – tas ir pastāvīgs nemiers, kaujas lauks, negulētas naktis, kurās tu nepārtraukti uzdod jautājumu, vai esi rīkojies pareizi. Īsta mīlestība sastāv no sakāpinātas jūsmas un agonijas.

Mīlestība ir pietiekams attaisnojums jebkurai eksistencei.

(..) negaiss, tas kaut ko sagrauj. Un tajā pašā laikā aplej laukus, un debesu gudrība reizē ar lietu nonāk uz zemes. Un, tāpat kā jebkurš negaiss, arī šis pāries. Un, jo stiprāks neigaiss, jo ātrāk pāriet.

Vientulība kļūst stiprāka, ja tai pretojas, un vājāka – ja tai vienkārši nepievērš uzmanību.

Mīlestību nav iespējams izmērīt ar tiem paņēmieniem, ar kuriem mēs mērām ceļa garumu vai mājas augstumu.

Bieži vien mīlestība mūs ierauj bezdibenī, un bieži vien bezdibenī kopā ar mums tiek ierauts mīļotais cilvēks.

Mūzika nav domāta tikai izklaidei vai labsajūtaim, tā ir kas vairāk, gandrīz vai ideoloģija. Tu vari spriest par cilvēku, zinot, kādu mūziku viņš klausās.

… mīlestība atnāk, iemājo sirdī un sāk ieviest savu kārtību. Ļauties šīm pārmaiņām spēj tikai ļoti stipras dvēseles…

Pilnībā atdoties mīlestībai, dievišķai vai cilvēciskai, nozīmē atteikties no visa – arī no savas labklājības vai mūsu spējas pieņemt lēmumus. Tas nozīmē mīlēt vārda visdziļākajā nozīmē. Bet īstenībā mēs nemaz nevēlamies ļauties glābiņam, ko mums noskatījis Dievs, mēs vēlamies saglabāt pilnīgu kontroli pār katru soli, pilnībā apzināties savu rīcību, būt spējīgiem izvēlēties pielūgsmes objektu.

Diplomi ir gandrīz visiem manu vecāku draugiem un viņu bērniem. Bet tas nenozīmē, ka viņi strādā savā profesijā. Gluži otrādi, viņi iestājās un beidza augstskolu tikai tāpēc, ka viņiem tika teikts – universitāte ir svarīga; lai dzīvē tiktu uz augšu, tev jābūt diplomam. Un tā pasaule paliek bez daudziem lieliskiem dārzniekiem, maizes cepējiem, antikvāriem, skulptoriem, rakstniekiem.

Kad liktenis izrāda vislielāko labvēlību, vienmēr atradīsies kāda aka, kurā var noslīkt mūsu sapņi.

Fiziskā un garīgā pasaule ir viens un tas pats. Ik puteklī ir dievišķa dzirksts, bet tas mums netraucē ar slapju lupatu noslaucīt putekļus. Taču dievišķais nekur nepazūd, tas pārvēršas tīrā virsmā.

Rituāli izzuduši. Mēs vairs neprotam ikdienišķas darbības pārvērst svētās izpausmēs. Mēs gatavojam ēst un sūdzamies, ka tā ir velta laika tērēšana, un aizmirstam, ka ēdiena gatavošanā jāieliek visa sava mīlestība. Mēs strādājam un saucam to par Dieva sodu, un aizmirstam, ka mūsu pūliņiem un prasmēm jānes mums prieks…

Neviens nevienu nevada un nevirza. Jebkurās attiecībās abi cilvēki zina, ko dara; arī tad, ja kāds no tiem vēlāk sūdzas, ka to izmantojuši.

Ja vien ir kāds mierinājums, zaudējot cilvēku, kuru ļoti mīlam, tad tā ir cerība, vienmēr nepieciešama cerība, ka notikušais ir uz labu.

Neviens neiededz gaismekli, lai paslēptu to aiz durvīm, gaismas uzdevums – nest vēl vairāk gaismas, atvērt cilvēkiem acis, parādīt apkārt esošos brīnumus.