|
|
Esperannsa dienasgrāmata
| Trešdiena 02-09-2009 21:24 |
|
101 |
Es eju uz telegrāfu....Es eju uz telegrāfu. Šodien gribu nosūtīt Tev to mazo cilvēciņu, par kuru runājām.
- Tādu telegrammu mēs pieņemt nevaram, - man saka.
- Pārrakstiet, lūdzu!
Pārrakstu un teksta beigās uzzīmēju atkal cilvēciņu, šoreiz guļus -
lai var noguldīt uz teletaipa lentes.
- Lūdzu, nosūtiet ar visu cilvēciņu!
Bet man atbild: - Tādu telegrammu mēs pieņemt nevaram.
Un tad reiz vienā telegrāfā, kad jau biju visas cerības zaudējis Tev šo cilvēciņu nosūtīt, kad biju dzirdējis: "Ko tādu?" - un "Kas vēl nebūs!" - es teicu, vēlreiz saņēmis drosmi:
- Lūdzu, nosūtiet ar visu cilvēciņu!
- Cilvēciņu telegrāfs nepieņem, - man atbildēja.
- Es par šo cilvēciņu samaksāšu atsevišķi.
- Par cilvēciņiem nemaksā. Vai nu tos sūta par velti, vai nesūta nemaz.
- Un es jutu, ka viņa saprot par ko es runāju.
Lielā nopietnībā viņa pieņēma manu telegrammu, aizsūtīja, un, kaut es zinu,
ka cilvēciņš palika uz papīra, kad visi burti aizlidoja elektroviļņos, - es tagad sveicinu katru sievieti, kas viņai līdzinās.
Viņa mani saprata.
/I.Ziedonis/ |
Tavs komentārs
Komentārus var pievienot tikai reģistrēti lietotāji.
|
