Īstais un neīstais | perpetuum

perpetuum_mobile dienasgrāmata

Trešdiena 19-08-2009 23:45		13 34
Īstais un neīstais Darbs ir neīsts - te tas ir, un te tā nav, un galu galā tas ir tikai tāpēc, lai nopelnītu naudu īstajam laikam. Līdz ar to arī darba kolēģi ir neīsti, tādas mirāžas, ar kurām sadarboties. Bērnības draugi, kas nu vēl palikuši, ir īstāki. Gandrīz pa visam īsti, tikai nu ar viņiem kopēja ir tikai pagātne, jo dzīvē aizejam katrs savu ceļu. Reizēm, sarunās, rodas sajūta, ka tie ir pavisam īsti, taču tas ir tikai gandrīz. Vecāki kādreiz bija īsti, visīstākie, taču novecojot pamazām pārceļas mirāžu kategorijā, kuras kustas pa savien noteiktiem maršrutiem. Mani brāļi un māsas arī ir īsti, taču tikai tad, kad redzami un runājami. Es viņus gandrīz varu sataustīt, taču šī sajūta ir nenoturīga, kā gaistošs sapnis. Mana sieva jau kuro gadu dzīvo pa pusei citā dimensijā, reizēm mēs sajūtam viens otra pieskārienus un atkal ir sajūta, ka viņa ir gandrīz reāla. Taču tad logs aizveras, un mēs peldam paralēli un atdalīti. Bērni kādreiz bija pilnīgi nereāli, kā debesīs lidojoši orhidejas ziedi. Tieši kopš viņu piedzimšanas arī es sāku kļūt aizvien nereālāks, izplūdušāks, toties viņi sabiezē un iegūst taustāmību. Viņi ir taustāmāki par visu pārējo, un par to man neizskaidrojams prieks. Taču reiz arī es viņiem sākšu izgaist, līdz pārvērtīšos pagātnes sapņu tēlā. Un man nebūs žēl, jo zināšu, ka viņi ir īstāki par īstiem. Kaut arī būs nedaudz skumji, ka bijām īsti tik īsu laiku. Un vēl, īsts ir mans dārzs, kurā nekas daudz neaug. Taču noteikti augs. Kāposti un avenes ir īsti, tie nekur neizgaist un nepazūd. Tie būs īsti vēl neilgu laiku, taču ar to pietiek, lai mēs zinātu viens par otra īstumu.