Jaunie meža darbi. 2. turpinājums

Mums bija trīs tāds mazas teltiņas. Tādā teltiņā, jeb suņubūdā tā draudzīgi var sagulēt divi cilvēki, bet uzreiz jāatzīstas, ka uz draudzīga sagulētāja lomu es nu gan nepretendēju. Guļot es krācu, runāju, bļaustos, spārdos un mētājos ar rokām, tāpēc manam blakusgulētājam būtu vispirms jāietērpjas vismaz hokejista formā, bet uz to Uldis nebija gatavs, tāpēc nolēmām gulēt katrs savā teltī, bet trešo atstāt Džīnai. Gan jāsaka, ka Džīna jaunajā mājvietā juta milzīgu atbildības sajūtu un visu laiku skraidīja apkārt pa mežu riedama, tāpēc Uldim pienācās viņu iespundēt sev blakus teltī, kam viņa arī īpaši nepretojās. Un tā nu mēs savu apmetnes vietu ierīkojām kādā jaukā ieplaciņā pārdesmit metrus no mašīnas un gluži kā zaldātu rota mācībās ar kājām nomīdījām milzīgo zāli un ar lāpstu nolīdzinājām kukulžņus. Bet tad nāca kāds pavisam negaidīts faktors, kurš draudēja izjaukt visu šo jauko pasākumu. Izrādījās, ka viss šis lauks ir no vienas vietas kā nosēts ar skudrupūžņiem, un mēs vēl nebijām pat sākuši telšu būvi, kad jau bijām kā aplipuši ar skudrām. Lai kaut cik glābtu situāciju, nolēmām skudras deportēt. Tos  pūžņus, kuri atradās telšu tuvumā, mēs izrakām un ar visām oliņām ierakām zemē citā vietā. Ja  vēl ņem palīgā blīvos telšu rāvājslēdzējus, tad var teikt, ka kaut kā galā tomēr tikām, kaut arī naktī pienācās izrēķināties ar dažu labu nelūgti viesi. Ja jau esmu sācis stāstīt par teltīm, tad jāsaka, ka galvenie fēleri mani vēl tikai gaidīja. Teltī nebiju nakšņojis pēdējos 6 gadus un biju pilnīgi aizmirsis, kādā stāvoklī tās mantas tika pārvestas. Izrādījās, ka guļammaisam ir pilnīgi sabojāts rāvējslēdzējs, un kā segu arī to izlietot var tikai ļoti nosacīti tā konstrukcijas dēļ. Tad izrādījās, ka manam piepūšamajam matracim ir caurs spilvens, tātad – spilvena nav! Tā vietā saliku visādas somas un jakas un kaut kā mēģināju aizmigt, bet tas izdevās tikai tad, kad pirmie saulesstari sāka sildīt telts jumtu, jo naktī zem tā knapā guļammaisa bija pavēsi.