Meža darbi. 4. turpinājums.

Blīgznu krava tiešām arī tika sagatavota un nogādāta pasūtītājam, pat tika saņemts vēl viens pasūtījums. Viss ir labi, bet man tikai gribas pateikt dažus vārdus par šo koku ar tik dīvainu, es pat teiktu, aplamu nosaukumu . Ja skaidri nezinātu, ka Dievs zemi radīja septiņās dienās, tad varētu domāt, ka blīgznu viņš radījis pirmdien uz pohiem. Paņēmis no kārkla un apses visas sliktākās īpašības un tās salicis vienā kokā, un arī vārdu šim kokam tādu iedevis. Un patiesi! Ja ņemam kārklu, tad nekāds koks tas nemaz nav – tikai tāds krūms vien. Bet toties tas ir lokans un izturīgs, to nenolauzīs nekāda vētra, un tādam krūmam pat malkas cirtējs tik viegli vis klāt netiks. Un kad tas ir sastrādāts malkā un izžāvēts, tad stiprāku un labāku kurināmo grūti iedomāties. Apse savukārt gan aug liela un spēcīga, bet toties tās stumbrā drīz vien iemetas puve. Un vētra tādu apsi nolauž kā nieku. Koksne mīksta un maiga – gan zāģēt, gan skaldīt tīrais prieks.Ja labi izkaltē, tad malka no tās iznāk viegla un  patīkama, un kurinot labi iztīra krāsnīm cukas. Bet kas tad iznāk no blīgznas? Aug puduros kupla un zaraina kā kārkls, bet koksne mīksta kā apsei. Un serde izpūst pat tieviem kokiem, un vētra to bieži vien sašķeļ gabalu gabalos. Bet malka slapja un grūti žūst. Vārdu sakot, ne šis, ne tas. Vienīgais blīgznas pozitīvais rādītājs ir tas, ka to skaldīt ir īstākā bauda – tā plīst precīzi pa šķiedrām un tik viegli kā kāds pāraudzis kālis. Ak jā, un vēl tas, ka mežā blīgznu par īstu koku neviens neskaita, un to var droši cirst, neriskējot no mežsarga dabūt pa ādu, jo nekāda lietaskoksne no tās šā vai tā neiznāk. Tik lielas blīgznas kā šajā bildē man gan negribas cirst, jo, kā saka, mērķis neattaisno līdzekļus, bet tādas tievākas un šmaugākas tomēr var.