Lieliskā Sieviete. Fenoloģisks apraksts. | perpetuum

perpetuum_mobile dienasgrāmata

Otrdiena 12-05-2009 17:00		29 45
Lieliskā Sieviete. Fenoloģisks apraksts. Apmēram reizi mēnesī var dabūt redzēt Lielisko Sievieti (LS, nejaukt ar Ls!). Ja biežāk apgrozās cilvēkos, tad biežāk, apmēram reizi nedēļā. LS parādās un tikpat ātri pazūd, kā meteors naksnīgās debesīs. Tikai debesis ir Tava apziņa, un gaismas svītras vietā ir spilgta sajūta, kas, reiz radusies, gaist ļoti lēnām, atstājot neskaidru noslēpuma, gandrīz sasniedzamu kalnu virsotņu un mistiskas atklāsmes aromātu. LS ir ļoti pareiza ķermeņa un galvas forma, kas iedarbojas bez vārdiem, spēcīgi un savā būtībā, kā apdullinoša viela. Pareiza ķermeņa forma nenozīmē, ka tā ir nevainojama; pareiza ķermeņa forma nozīmē, ka tā ir saskaņota ar kustībām, vecumu un vidi. LS iekļaujas pasaulē pilnībā, pati to lāgā neapzinādamās, lai arī nedara neko īpašu, lai šo stāvokli sasniegtu. Tā vienkārši notiek. Taču teikt, ka ķermeņa formai ir izšķiroša nozīme, būtu absurdi. Izšķirošā nozīme ir dvēseles smaržai, ja tā var izteikties. LS ir piesardzīga, kaut arī nav bailīga, viņa ir neuzkrītoša, un tomēr labi pamanāma. Viņa ir nedaudz konservatīva un pieklājīga, un pat galējas atklātības brīžos saglabā savu noslēpumu. Iespējams, šis noslēpums nav īsti viņas, tāpēc arī nav pēc pašas gribas atklājams. Viņai ir iekšējā disciplīna, kas darbojas par spīti dažādiem vājuma un šaubu brīžiem. Viņā ir tikai viena biedējoša īpašība - viņas lēmumu spēks, kas viņu nes cauri dzīves izaicinājumiem, priekiem un dīvainībām ar vienādu spēku, kā šautenes lode triecoties cauri ķieģeļu sienām, nejaušu garāmgājēju ķermeņiem un vienkārši gaisam. Saceltie putekļi un šķembas nosēžas, saulē klusi vizuļojot, un pamazām ieaug aculiecinieku sirdīs. Viņas nav noķeramas. Un tomēr, reiz man gadījās tā laime kādu laiku baudīt LS sabiedrību. Neteikšu, ka viņu noķēru, lai gan arī apgalvot pretējo nebūtu pareizi. Laikam vienkārši trāpījos ceļā Vēl joprojām sirdī man ir šķemba, ko šad un tad pats pakustinu. Man patīk pārliecināties, ka tā aizvien vēl ir tur. Šķiet, es zinu, par ko būs mana mūža pēdējā doma.