|
4. maijā.
Vēl vieni svētki. Ak, Kungs, kad tie vienreiz beigsies?! Bagātnieki, kam nav jāstrādā, un tie laimīgie, kas vēl no darba nav padzīti, var baudīt svētkiem piemītošo brīvības sajūtu pastaigāties pa savu ar akmens un dzeloņdrāšu žogu nocietināto teritoriju vai paklaiņot pa Rīgas parkiem, vai pat atļauties kādu izbraucienu pie dabas. Bet ko lai dara tie plukatas, kuriem nav ne darba, ne naudas, vai tie laimīgie pensionāri, kuriem visa dzīve ir mūžīgie svētki? Pat tas krievu sādžas bodītei līdzīgais Mežvaldes veikaliņš ir slēgts, bet autobusi, kā jau svētkos, nekursē. Kā senā dziesmā teikts, iepūt kaķim bārdā!...
Jāsaka, ka es gan negribu padoties šim masveidīgajam pesimismam. Tik vien cik maizes klaipiņu vai gaļas gabalu varēja pilsētā nopirkt arī tad, kad autobusi kursēja , bet priekš šņabja pudeles vai cigarešu paciņas tie nieka 4 km ir tikai tāda viegla svētku pastaiga. Bet man pat to nevajag. Jau no paša rīta radio sāka kladzināt, ka vakarpusē Kurzemē gaidāms lietus. Ō, tas jau ir sen gaidīts! Tāpēc esmu nolēmis šo pēdējo jauko priekšpusdienu veltīt dabas mīlēšanai. Katru reizi, kad braucu uz Kuldīgu vai atpakaļ, autobuss mani ved gar tādu vietu ar visai romantisku nosaukumu - Vijolīšu grava. Kas tas ir? No autobusa redzams tik vien, kā neliels strautiņš, kas tek ceļam cauri uz upi. Ņemu savu veco labo riteni, apčamdu kabatā 80 ietaupītos santīmus un braucu. Kaut arī ir negants pretvējš, tomēr līdz pilsētas robežai tieku itin jestri. Tad pagrieziens pa labi, no kalniņa lejā, un es esmu klāt. Ventas labais krasts te ir augsts un stāvs, it kā jau arī alkšņiem noaudzis, bet tie, vēl pagaidām būdami bez lapām, skatīšanos īpaši netraucē. Otrā krastā plešas privātmāju rajons, kuru nezin kāpēc sauc par Putnu dārzu, un tā ziedošie dārzi spilgtajā saules gaismā rada īstu svētku noskaņu. Pa kreisi tālumā redzams Ventas jaunais tilts, bet pa labi kokiem noaugušie krasti, līkums un aiz tā jābūt Ventas rumbai. Bet mans apskates objekts ir pati grava, tāpēc pa iebrauktu taku eju vien uz priekšu. Gandrīz vai jābrīnās, ka tepat šosejas malā var būt tik piemīlīga vieta. Tuvojoties Ventai, grava pagriežas tai gandrīz paralēli un tur veidojas gluži vai kā āža mugura labi, ja metru plata taka, bet abās pusēs stāvas nogāzes uz Ventu un uz gravu. Lejā jauka paliene ar ērtām makšķerēšanas vietām. Vārdu sakot, atpūtas vieta ir brīnišķīga, un taisni jābrīnās, ka nav nemaz piesārņota un piecūkota. Visticamāk jau tāpēc, ka vietējie savu atpūtas vietu saudzē, bet iebraucēji vandāļi to vienkārši nezin. Šeit ir arī viena gandrīz vai mīkla: pāri klajumam stiepjas plata milzīgu vecu bērzu aleja, kura strikti apraujas gravas malā. Kas to stādījis un kādos nolūkos, man nespēja pastāstīt pat tādi cilvēki, kas te nodzīvojuši savus 50 gadus. Tas arī viss. Nākamreiz, kad ieradīšos atpūsties un pamakšķerēt, varbūt uzzināšu kaut ko vairāk. Ak jā! kā par brīnumu šeit neredzēju nevienu vijolīti. Varbūt kādreiz bija... |
