Dienasgrāmatas (blogi)

            Nupat dabā ir iestājies tas laiks, ko es tā pie sevis saucu par „zaļo mežģīņu” laiku. Bērziem lapiņas ir tikko kā paplaukušas peļaustiņu lielumā, un uz visu plašo pasauli tu skaties it kā caur zaļām un caurspīdīgām mežģīnēm. Ievām lapiņas ir jau lielākas, un arī ziedpumpuri krietni pabrieduši, bet tie visi ir tuvāk zemei un bērzu zaļumu neaizsedz. Vēl nedēļa, un viss noslīks baltās kupenās, un tad bērzu mežģīnes neviens vairs tā īsti neievēros. Bet tagad – pasaka!  Par dārziem un puķu dobēm nerunāsim, jo tur notiek viss tas, kam jānotiek. Gribu tikai atzīmēt nedēļas puķi. – Tā ir sniegaroze. Viņa sāk ziedēt vēl zem sniega un agruma ziņā laikam pārspēj pat sniegpulkstenīšus, bet pašlaik tā ir visā savā krāšņumā.