Mani stāsti arvien biežāk iestrēgst laika trūkumā, jo, kaut arī es visu laiku sūkstos, ka ziema negrib atkāpties, tak tomēr nevaru atteikties no daža laba 2-3 stundas gara ceļojuma, vai varbūt pareizāk bezrūpīgas pastaigas. Te, Mežvaldē, kur viss jau ir pazīstams, un daļēji varbūt arī apnicis, man ir izstrādājušies daži tādi kā izejas punkti, no kuriem tad arī sākas tuvāki vai tālāki maršruti. Par vienu no tiem es jau nedaudz stāstīju, un tas ir Zemeņu izcirtums. Kad esmu apsveicinājies ar Boni un apskatījies savu irbeņu krūmu, es nonāku tādās kā krustcelēs: pa kreisi krūmaini lauki un kaut kāds sen nelietots ceļš, pa kuru es varu aiziet pie Aivara, taisni priekšā tāds grūti izbraucams meža ceļš, kurš ved tieši uz Riežupi un rumbu vai arī uz tās augstajiem un stāvajiem krastiem. Bet nedaudz pa labi plešas zemeņu izcirtums un vecais Rīgas Kuldīgas ceļš, no kura palikusi tikai taka, kuru tad nu es saucu par Zemeņu taku. Esmu jau gana stāstījis gan par zemenēm, gan par riekstu pilnajām lazdām, un tas viss ir takas kreisajā, sausākajā pusē. Bet pa labi aiz krūmiem plešas pārpurvojies izcirtums. Bebri ir aizsprostojuši vienīgo novadgrāvi un ierīkojuši īstu saimniecību ar takām, kanāliem un divām zaru mājām. Jāsaka, ka tā ir viena mežonīga vieta, kuru var ar interesi apskatīt, stāvot sausā krastā, bet iziet cauri diezin vai vispār iespējams. Toties var droši atzīmēt, ka tā ir īsta putnu paradīze. Tur klusi un nemanāmi ligzdo mežapīles, viens dzērvju pāris, dažos gados ir bijušas meža tilbītes, bet sausajos koku stumbeņos dzilnas ir izkalušas īstas komunālās mājas, kur mājo mājas strazdi, visādas zīlītes, dzilnīši un daudz kas cits. Šā purva krastos esmu atklājis vairākus nelielus irbenāju krūmus, kur rudenī jau paguvu savākt pāris kilogramus ogu, un kuru man arī pietika visai ziemai . |
