|
10. marts.
Es jau teicu, ka šis sniegs man ir īsti pa prātam: jo vairāk sasnigs un jo ilgāk tas turēsies, jo pēc tam straujāk kusīs un Ventā būs vairāk ko redzēt. Un tomēr vakar, noklausījies laika ziņas, gulēt likos ar domu, ka šorīt sniega varbūt vairs nebūs. Tāpēc jo lielāks bija mans prieks ieraugot, ka sniegs ir ne tikai nenokusis, bet arī krietni vien piesnidzis klāt, un snigt turpināja arī no rīta.
Ceļu dienests, protams, jau sen dzīvo pavasara gaidās un par ceļu tīrīšanu pat vairs nedomā, bet mašīnas pa ceļa virsu danco kā pīles pa ledu. Mums tepat mežā ir tāds plašs pikniku laukums, kur pilsētas autobusi parasti nobrauc atpūsties, bet šorīt iznāca tāda ķeza, kāda nebija piedzīvota visas ziemas laikā. Izgāju pastaigāties pa mīksto un pūkaino sniedziņu, aizgāju uz jau minēto laukumu, tur stāv abi autobusi, bet šoferi kasa pakaušus un nezina ko iesākt. Riepu pieblietētais un nekaisītais sniegs ir tik glums, ka viens autobuss gandrīz vai uz līdzenas vietas sagriezies gandrīz par 90 grādiem un noslīdējis no ceļa. Otrs autobuss it kā būtu braucams un varētu savu bēdu brāli izvilkt, bet ne vienā, ne otrā autobusā nav troses. Un tā, lūk, pirmo reizi visas ziemas garumā abi autobusi nokavēja savus reisus, bet cilvēki ceļa malās kādu stundiņu vai vairāk dabūja pasalt un pagaidīt. Še tev jaukais pavasars un jaukā sieviešu diena un še tev pirmie sniegpulkstenīši, kuri tagad zied zem sniega kupenas! |
