Dienasgrāmatas (blogi)

Godīgi sakot, man jau sen ir apnikusi šī palēki-baltā ziema. Sniegs, kurš it kā nejauši uzsniga pirms pāris nedēļam, liekas, ka pat netaisās kust nost, un tā es te sēžu pie loga un gaidu pavasari, kamēr slēpotāji visos Latvijas pakalnos bauda ziemas priekus. Ko lai dara – ir jāsaņemas un jāiet laukā, un tad jau manīs, uz kuru pusi kājas aiznesīs. Pēc 3 mēnešiem būs jau 6 gadi, kopš dzīvoju Mežvaldē, bet kaut ko tādu vēl nebiju piedzīvojis!  Apgāju mājai apkārt un atgriezos savā „putnu ligzdā”. Kājas neaiznesa nekur. Bet kas to lai zin – varbūt kājas šoreiz bija gudrākas par galvu. Kad sāku aut kājās dūšīgākus zābakus, tad arī galva beidzot saprata, ka gājiens būs nopietnāks nekā parasti. Kaklā binoklis, plecā fotoaparāts, bet kabatā kulīte ar maigiem vistu spārnu kauliņiem. Eju atkal uz savu Zemeņu izcirtumu, bet arī līdz tam vēl ir ko iet un apraudzīt. Ceļš, pa kuru eju, ir tā pati vecā Rīgas-Kuldīgas šoseja ar milzīgām papelēm tās malā.  Koki ir veci, un varbūt būtu  jau laiks tos nozāģēt, lai neapdraud ceļu, bet kurš tad ņemsies krāmēties ar kokiem, kuru apkārtmērs  pārsniedz 5 – 6 metrus!  Ceļš nevienam vairs nav vajadzīgs, bet koki – ja nokritīs, tad arī savāks. Reizēm nolūzt pa zaram, un tos tad arī sakrāmē turpat apakšā, un te, kā izrādās, ir mans pirmais apskates objekts.  Kaut kur eglēs dzirdu tādu smalku sisināšanu. Tie ir Zeltgalvīši, bet viņus ieraudzīt nav nemaz tik viegli, jo viņi ir maziņi un ārkārtīgi kustīgi. Taču šoreiz kā par brīnumu veseli trīs  ielaižas zaru kaudzē burtiski pāris metrus no manis un neliekas traucēties. Es stāvu kā sastindzis, jo viņi mani vienkārši neievēro vai varbūt noturējuši par koka stumbru. Vajag man tikai pastiept roku pēc fotoaparāta, kad viņi pazudīs kā nebijuši. Uzmanīgi pagriežos un eju tālāk. Jo pēc pārdesmit metriem man ir cits apskates objekts, un tas ir irbeņu krūms. Tagad, protams, tas stāv pliks un necils lielo koku paēnā, bet cik vairs ilgi, kad tas mani priecēs ar baltajiem ziedu čemuriem, bet rudenī ar asinssarkanajām ogām. Pašlaik man tikai viena rūpe – lai kāds vietējais nezinītis to nenocirstu vai neaplauztu zarus. Kad jau taisos doties tālāk, pie tuvējās mājas atskan suņa rejas.